Man šorīt bija videochat zvans, kas vispār šķita kā elle zemes virsū - redzi tai telefonā savu neglīto ģīmi, fonā kaķis kaut ko uzmācas un lien kadrā, slikti dzirdi otru cilvēku un visu laiku gaidi, kad tas beigsies.
Es totāli atbalstu tikai sms, tikai e-pasti, tikai pat da jebkādi čatiņi komunikāciju.
varbūt jātaisa kaut kāda manabalss iniciatīva par šo :(
Bet, starp citu, lielākoties cilvēki pat saprot un respektē, ja viņiem pasaka - man nepatīk runāt pa telefonu, mani tas moka, moš varam rakstiski. Un bieži vien pretī ir arī atvieglota nopūta - ak dievs, ku labi, man arī tāpat.
es diezgan bieži par šo noziņoju, bet lielākoties tas netiek respektēts, uztverot to par kaprīzi vai slinkumu. Turpmāk varbūt šis jāpārformulē ultimatīvāk
Man šķiet, ka darbojas arī arguments - es labāk savas domas formulēju rakstiski.
Ja vēlaties konstruktīvu sadarbību, tā būs labāk mums abiem.
Bet jā, tā zvanīšana, ak vai, ak vai...
Man ir pilnīgi, tieši tāpat. Bet, ja ir šis "pieturēties pie ērtākā saziņas veida otrai pusei" - kurš ir tas, kurš diktē toni? Diemžēl pazīstu arī cilvēkus, kam ir tieši pretēji - rakstīt bē un fū, bet zvanīt - idille. Kuram jāpielāgojas?
jāpielāgojas tam, kurš pirmais meklē kontaktu vai, rupjāk izsakoties, tam, kuram kaut ko vajag no otra kā manā šodienas gadījumā
es tevi totāli saprotu. man ir tik daudz grūtāk precīzi izteikties mutiski, nekā rakstiski. also, mutiski izrunātām lietām, ja nav piezīmes pierakstītas, bieži ir tas trūkums, ka nav nekā, kur paskatīties, kā precīzi tur tika konkrēta lieta izdomāta. un vispār, vienkārši šausmīgi besī runāt pa telefonu.
jā, un ņemot vēra, ka mani darba apvāršņi 99% ir rakstiski, telefoniska sazvanīšanās lielākoties tikai rada liekas neskaidrības
+1000
Bija periods, kad biju novesta tik tālu, ka piektdienas pēcpusdienās neapzināti mēdzu izslēgt mobilo un atcerēties, ka to jāieslēdz, svētdienas vakarā vai pirmdienas rītā. Pēc tam strikti nodalīju darba telefonu no privātā un izslēdzu tikai darba, bet pagāja ilgs laiks līdz pārvarēju riebumu runāt pa telefonu brīvdienās.
Pie tam, vienojoties par kaut ko telefoniski (termiņiem, speifiskiem parametriem), nav pierādījumu, kas runāts, tāpēc tagad, pat runājot pa telefonu, saku, ka tik un tā vēlos rakstisku apstiprinājumu, un tad otra puse atklāj, ka ietaupa laiku, ja tikai raksta, nevis zvana + raksta.
darba sakarā es parasti saku, ka man patīk rakstīt, lai pēc tam varu paskrollēt atpakaļ un atgādināt sev to, ko iespējams esmu piemirsusi, sajaukusi vai tml.
rakstītas lietas pēc tam ļoti labi der, lai uzrādītu apsūdzību citiem :D
grūtāk ir, kad lietas nonāk fāzē, kur reaģēt nepieciešams raiti un parasti par niekiem, tāpēc it kā sazvanīties ir vieglāk. Taču arī te man labāk patīk norunāt lietas un tad lūkot pie tām pieturēties un "negaidītu pagriezienu" gadījumā pašam tās arī risināt, nezvanoties citiem par katras jaunas detaļas saskaņošanu. Dažreiz šķiet, ka iespēja zvanīt un visu ātri noskaidrot ir atņēmusi ļaudīm spēju patstāvīgi izdarīt lēmumus un risināt lietas.
Man tā bija gadiem, sevišķi, ja pašam bija jāzvana, bet to ir izdevies apkarot, sevišķi pēc darba viesnīcā, kad nav laika domāt-patīk,nepatīk. Zvanīt nedēļas nogalēs ir zemiski. Pateicoties whatsapam un mesendžerim cilvēki pamanās tevi trobelēt arī par šiem kanāliem, kurus, vismaz agrāk uzskatīju par privātiem.
umm, kāpēc tad tu vienkārši nenobloķē viņa numuru? tāda opcija tagad ir jebkuram viedtālrunim. nerunājot par šādiem uzmācīgiem gadījumiem, ja ir reāla situācija, kas ir risināma, es noteiktu būtu par 5 minūšu telefona sarunu pusstundas sarakstes vietā.
nebloķēju, jo citādi patīkams cilvēks, ar kuru gribu komunicēt. Sarunājām turpmāk epastus.
tu jau vari nobloķēt un pēc tam atbloķēt
mjā, ļoti pazīstami. mēs laikam esam tāda telefonezvanes paaudze. es gan bieži par to skumstu, jo daudz kas atrisinātos un noorganizētos ātrāk un ērtāk, ja es vienkārši piezvanītu un parasti pēc piezvanīšanas liekas - fuh, nebija nemaz tik traki un liekas, ka varēs tā talāk, bet nākamais zvans tāpat nāk ar megamokām vai ticamāk neatnātk.
#meToo!!
Tracina, ka daudziem šķiet - kad viņu svarīgās personas zvana, man ir pienākums pārtraukt jebko, ko es tobrīd daru, un Pacelt Klausuli. Bet, ja man ir telefons, tas nenozīmē, ka es gribu būt sasniedzama pat tualetē uz poda. Rakstīšana abām pusēm dod laiku pārdomām, ļauj precīzāk formulēt domu un, tieši tā, paliek kā pierādījums norunātajam. Piekrītu, ka reizēm ir situācijas, kad 30 sekunžu saruna var būt efektīvāka par garu saraksti, bet bieži cilvēki neprot īsi un konkrēti izteikties.
Bet par to komunikācijas paradumu cienīšanu ir strīdīgu, jā. Man ir labākā draudzene, kurai riebjas rakstīt, bet viņa dievina stundām garas sarunas pa telefonu. Viņa mēdz man piezvanīt, piemēram, lai īsinātu laiku ceļā no darba uz mājām, vai vienkārši garlaicības mākta, un tad viņa var runāt pat Stundu!! Un tad es ciešos. :/