labdien, cien. kjiimikji! man te radās eksistenciāls oftopika jautājums par tēmu "krāna ūdens + aktivētā ogle". ko man darīt?

(Reply to this) (Thread)

Droši uzdot šo jautājumu, nedaudz konkrētāk to formulējot. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

stāsts tāds. uzzināju par šo dizaina brīnumu: http://www.black-blum.com/products/eau-good-filter-water-bottle/
un patīk arī ideja, ka varētu lietot Rīgas krāna ūdeni, neiztēlojoties kaut kādu šausmīgu sērgu septiņās paaudzēs, kas no tā varētu izcelties. pasāku parastajā ūdenspudelē mest aktivētās ogles tableti. uz nakti vai vismaz dažas stundas paturot, ūdens tiešām kļūst garšīgs, saldens un patīkams. un ir dzirdēts arī par ogli ūdens filtros.
bet gribētos uzzināt, ko tieši tā ripa ar manu ūdeni dara, ko absorbē, ko nē, cik ātri tā absorbē, cik ilgi "darbojas"... ko Tu vispār saki par tādu metodi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja reiz garšas atšķirība ir jūtama, tad jāsecina, ka sākotnējais ūdens nav no tiem labākajiem. Visā visumā aktivētā ogle adsorbē lielu daļu organisko savienojumu - teorētiski, tādiem nemaz krāna ūdenī nevajadzētu būt, jo caur aktivētās ogles slāni ūdens tiek filtrēts jau agrīnā dzeramā ūdens sagatavošanas stadijā. Bet, protams, Rīgas Ūdens var garantēt vienīgi tā ūdens, ko šamie padod uz maģistrālo cauruli, kvalitāti. Kādi brīnumi tur parādās, izejot cauri pēdējā gadsimta (+/- nez cik gadu) santehnikas meistaru radošo domu fiziskajiem iemiesojumiem ūdensapgādes sistēmas izskatā, var tikai minēt, un gan jau ka tas nedaudz atšķiras pat vienas ielas ietvaros, par rajoniem pat nerunājot. Organiskajiem savienojumiem gan tur īpaši daudz nevajadzētu būt, ja nu vienīgi kaut kādu dzīvo organismu (aļģu vai baktēriju, kuras teorētiski var ieperināties kaut kur ūdensvadā) radītajam piesārņojumam stipri zemā līmenī. To ogle varētu savākt sevī.
Biežāk garšu ietekmē dažādi sāļi - teiksim, dzelzs vai vara savienojumi, kas nelielā koncentrācijā ūdenī nonāk no attiecīgā metāla caurulēm. Paretam gadās dzirdēt, ka krāna ūdenī ir paaugstināts mangāna saturs, bet to nu izskaidrot nemācēšu, vismaz ne centralizētās ūdensapgādes gadījumā. Nezinu, vai kā īpaši garšo, bet ja kaut kādā veidā ir ļoti nepaveicies ar dzīvesvietu, un kaut kur pa ceļam ūdenim gadās kāda svina caurule, arī šis metāls varētu nonākt krāna ūdenī, un tā jau būtu nopietna problēma - bet, pirmkārt, tā nav sevišķi varbūtīga, un otrkārt, aktivētā ogle tāpat nepalīdzētu. Diemžēl, ogle ar neorganiskiem savienojumiem, īpaši joniskiem, diez ko nesaistās.
Arī baktērijas, ja tādas ūdenī gadās, šķauda oglei virsū - tā nespēj ūdeni dezinficēt. Izņēmums ir īpašs aktivētās ogles paveids, kura ir īpaši apstrādāta, lai saturētu zināmu daudzumu sudraba. Tādu ražo tieši dzeramā ūdens attīrīšanai, taču parastā aktivētās ogles tablete, protams, sudrabu nesatur.
Domu par dezinfekciju turpinot - dzeramo ūdeni sagatavojot piegādāšanai patērētājiem, to dezinficē. No populārākajām metodēm minamas divas - hlorēšana un ozonēšana. Caurmērā ozonēšana skaitās labāka, jo ir mazāka iespēja, ka šajā procesā radīsies cilvēkam kaitīgi ūdens piemaisījumi. Hlorēšana, savukārt, ja ūdenī pēc pirmējās attīrīšanas saglabājušies organiskie savienojumi, var radīt šādas tādas nejaukas vielas. Rīgā ir iespēja izbaudīt abas metodes - pamatā, kreisajā Daugavas krastā centralizēti piegādātais ūdens tiek ozonēts, savukārt labajā krastā to dezinficē hlorējot. Šeit aktivētā ogle var noderēt, ja ir bažas par hlorēšanas procesā radītajiem savienojumiem - tos ogle spēj adsorbēt.

Par to, cik ilgi darbojas, varu vienīgi minēt, ņemot vērā analoģiju ar dažiem vielu attīrīšanas procesiem lietoto ogli. Ķīmiskie savienojumi atšķiras cits no cita pēc to maksimāli uz ogles sorbējamo daudzumu, taču vispārinot, tiek pieņemts, ka aktivētā ogle dažādas organiskās vielas spēj adsorbēt apmēram no sestdaļas līdz trešdaļai savas masas. Nezinu, cik ogles tablete sver, un nevaru zināt (ir uzņēmumi, kas var veikt šādu analīzi, protams, ne par skaistām acīm), cik daudz organikas ir konkrētā ūdensvada ūdenī, tā kā izdalīt šos lielumus vienu ar otru nevaru. :)

Attīrīšanas ātrums - nemācēšu pateikt. Šādi pētījumi ir veikti tikai dažādiem ogles filtriem, kas tiek izmantoti gāzu attīrīšanai (piemēram, gāzmaskās), taču ūdens vidē situācija atšķiras, tostarp uz tā rēķina, ka iemetot ogles tableti ūdens pudelē, tai cauri ejošā ūdens plūsma ir tikai tik, cik Brauna kustība nodrošina (varbūt nedaudz vairāk, pateicoties difūzijai vielu adsorbcijas izraisītās koncentrācijas atšķirības dēļ), kas ir krietni mazāk, nekā filtrējot gāzu maisījuma plūsmu ar kaut kādu spiedienu.

Kopumā, mans vērtējums - nezinu, cik liela no ūdens veselīguma viedokļa ir šādas metodes praktiskā nozīme, taču ja ir jūtama atšķirība ūdens garšā, tad par sliktu noteikti nenāk. Ja ir bažas par ūdens kvalitāti, ieteiktu veikt sastāva analīzi - galvenokārt uzmanību vēršot uz neorganiku, jo biežākā problēma ar dzeramo ūdeni tomēr ir pārmērīgs daudzums metālu, kas ilgtermiņā var kaitēt veselībai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ou, tencinu, diezgan ekskluzīvs paskaidrojums!

(Reply to this) (Parent)

zivi vajag uzglabaajamaa tiiklinjaa ielikt un atpakalj uudenii, tam tiklinam tadas durtinas uz engitem http://www.xnet.lv/index.php?zoomid=83200

Ja nezinātu, ka makšķernieki ir mizantropiski vienpatņi, ieteiktu ar mamuts un vikings komunicēt - abi lieli makšķernieki/forelētāji utt. Bet tas laikam lieki, jo jebkurš svešs pīckas kāts upes līkumā maksšķerniekam ir kā bullim sarkana lupata. :)

Bet cits jautājums. Par vēsturi (kā zinām, tie sasodītie vēsturnieki ne vella nejēdz nmo ķīmijas, bet vi izteikties grib). Literatūrā par mūsu hercogisti piemin gan salpetra vārītavas, gan kālija vārītavas. Savukārt man kā loham parastajam nepielec, kas tā par kālija vārītavu (tb bija aizdomas, ka tā tā pati salpetra vārūītava vien ir, kur kāliju kā attīra savām vajadzībām ražošanas s ākumprocesā. Bet tagad lasu viena muzejnieka manuskriptu, kurā šis strikti nodala, ka tās divas dažādas anštaltes. Vai nav domu, kas ar to kālija vārīšanu mistisko varētu būt?

Visi šitie te - http://www.kimijas-sk.lv/index.php/kimijas-vesture/kimijas-attistiba-latvija/96-1-3-kimija-kurzemes-hercogiste - neko konkrē†u nesaka.

(Reply to this) (Thread)

Ir divas versijas. Pirmā - par kālija vārītavu varētu būt dēvēta potaša vārītava. Vārda "kālijs" saknes meklējamas arābu valodā, tas cēlies no "al qalīy" (dedzināti pelni), tā kā tā sākotnējā nozīme būtībā ir tāda pati, kā terminam "pot ash". Arābu termins ieviests latīņu valodā kā alkali, savukārt potaša nosaukums figurē ģermāņu valodu grupā. Līdz ar to, mans pieņēmums ir, ka atkarībā no tā, kura valoda kāda rakstiska avota autoram bijusi tuvāka, attiecīgā manufaktūra dēvēta vienā vai otrā vārdā.

Otra versija - varbūt ar šo terminu domāta kālija sārma ražotne. Kālija sārms (kālija hidroksīds, KOH) ir ievērojami spēcīgāka bāze par potašu, līdz ar to, piemērotāka dažiem pielietojumiem, it īpaši ziepju vārīšanai. Lai iegūtu kālija sārmu, potaša ūdens šķīdumam pievienoja dzēstos kaļķus (kalcija hidroksīdu, Ca(OH)2), rezultātā notika apmaiņas reakcija, mazšķīstošais kalcija karbonāts nogulsnējās, savukārt kālija sārms palika šķīdumā - to nolēja no nogulsnēm un vārot ietvaicēja. Tā kā iepriekšminētais latīņu vārds alkali tajā laikā bija lietojams jebkuras sārmainas vielas apzīmēšanai (cilvēki vēl nebija apjautuši, ka eksistē dažādi elementi, konkrēti, nātrijs un kālijs, kuru karbonāti vai hidroksīdi ir bāziski un ūdenī šķīstoši, tāpēc tie tika "mesti vienā maisā", jo to ķīmiskās īpašības ir stipri līdzīgas, vismaz tā laika praktisko pielietojumu ziņā), nosaukums "kālija vārītava" liekas itin piemērots arī šādai iestādei.

Citus variantus iedomāties nevaru, un šaubos, ka tādi pastāv, jo bez potaša, salpetra un sārma citiem kālija savienojumiem nebija tādu praktisku pielietojumu, lai tie tiktu īpaši ražoti kā ķīmiskās rūpniecības izejvielas.

(Reply to this) (Parent)

Tātad, lieta tāda:
Caurskatīju savu dažādos veidos iegūto grāmatu krājumu, un konstatēju, ka starp citām nonākusi man visai nederīga, bet (kā esmu nopratis) literatūras un vēstures entuziastu interesējoša manta.
Konkrēti:
Latviešu periodika
1768-1919
bibliogrāfija
Izdevniecība "Zinātne", Rīga, 1966.

Vai interesē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Interesē gan!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad būs jāsaskrienas kaut kad. Man visderīgākais laiks ir darbdienu vakari (pēc 18.30 aptuveni), un visderīgākā vieta - Avotu ielas apkaime, lai gan vajadzības gadījumā varu atrasties arī kur citur.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sarunāts. Es pats pa Kurzemes mežiem dzīvojos līdz 20ajiem datumiem. Kad ieradīšos pilsētā, došu ziņu un sarunāsim, kurā krodziņš saskrieties.

(Reply to this) (Parent)