| Atkal ķīmijas dziedzeris sāp... |
[Dec. 29th, 2014|10:44 pm] |
Šodien, pateicoties dažnedažādajiem ļautiņiem, kuri ir ar mani saistīti sociālā tīmekļa pavedieniem, esmu uzdūries visai interesantam, un tajā pašā laikā - pretīgumu izraisošam rakstam. Raksts ir par to, ka Roberts Lācītis uzskata, ka sievietēm jābūt sārmainām.
Jau izlasot virsrakstu, sapratu, ka teksts vilks uz pH diētas pusi. Dzirdēta štelle, kuras pamatā ir 1) absolūts bioloģijas un ķīmijas zināšanu trūkums, un 2) vēlme notirgot grāmatas, kuru virsrakstos atrodami dažādi zinātniski termini (tas ir modē - "diēta", "dzīvesziņa" vai "sekss" neizklausās tik labi vai oriģināli, vai citādā ziņa pērkami, kā "kosmiskā diēta", "kvantu dzīvesziņa" vai "kodoltermiskais sekss"). Tiesa, nebiju gaidījis, ka būs tik labi.
Atklāti sakot, no sākuma biju domājis, ka to rakstu varētu pārvērst labā ballīšu spēlē - viens lasa to visu skaļi, un katru reizi, kad tiek nolasīts idiotisks apgalvojums, absurds secinājums, vai tēlainās izteiksmes līdzeklī beztēmā iepīts zinātnisks termins, visi, kas saprot, kāpēc tas ir sviests, iedzer šotiņu (un tā kā iereibuši ļaudis negrib atzīties nezināšanā, dzer visi). Vēlāk pārdomāju - pie šiem noteikumiem tālāk par trešo rindkopu izrunāt garākos vārdus būtu spējīgs vien retais, un šī spēle varētu kļūt bīstama dzīvībai pret raksta otro pusi.
Tātad, "makrobiotikas speciālists" teic, ka "lai sievietes ķermenis varētu radīt – vai veselus bērnus, vai pozitīvas domas un emocijas, tajā jābūt sārmainai videi". Mani allaž savā ziņā fascinējuši ļaudis, kuri uzskata sevi par gana kvalificētiem mācīt citiem pareiza uztura gudrības, taču tanī pašā laikā cilvēka organismu uztver kā kādu burku, kurā visas dzīvības procesus nodrošinošās vielas sajaukušās vienmērīgā zupā, kurai ir viens noteikts skābums (jebšu pH, kā šie visgudri to definē - nez, cik no šiem speciālistiem zina, ko šie divi burtiņi nozīmē). Diemžēl bioloģija izrādās mazliet sarežģītāka - mums tomēr ir visādi iekšējie orgāni, un šie, maitas, kā sazvērējušies nebūt nav visi vienādi - kur nu orgāni, pat šūnas ietvaros ir dažādas organellas, kuras cita no citas atšķiras... Un, redz, pat šajos sīkajos veidojumos nav vienāds vides pH. Nebūdams biologs, ar daudziem precīziem skaitļiem nemētāšos, taču ieskatam, par šādiem tādiem ķermeņa šķidrumiem normālajām pH vērtībām var uzzināt šeitan. Citi ir gana viegli sagūglējami. Par skābumu - vienkāršojot, par neitrālas vides pH vērtību uzskata 7 (jo tāds ir tīra ūdens pH, kuru tad attiecīgi izmanto par atskaites sistēmu), viss, kas ir zem šīs vērtības, ir skābs, un viss, kas ir virs - sārmains. Tā kā pH vērtību skala ir logaritmiska, pH 5 ir 10 reizes skābāks par pH 6, pH 4 attiecīgi ir 100 reizes skābāks par pH 6, un tā tālāk. Cerams, ka ar iepriekšminēto pietiks, lai tālāko saprastu.
Jāņem vērā, ka cilvēka organisms ir gana rūpīgi noregulēta sistēma - darbības parametros lielas izmaiņas nav pieļaujamas. Līdz ar to, normālā asins plazmas pH vērtība ir 7.4 - taču jau 7.45 skaitās pārmērīgi daudz, un 7.35 - pārlieku maz. Sasniedzot un pārsniedzot šīs vērtības, par sevi liks manīt dažādi simptomi, kurus neuzskaitīšu - vēlējos tikai atzīmēt, ka izmaiņas, kuras varam veikt ar asinīm, paliekot normālas veselības robežās (vismaz šī viena, bet ne tuvu ne vienīgā asins īpašības raksturojošā parametra ziņā), ir visai mazas. Vērsīšu uzmanību, ka abas galējās robežas joprojām ir tajā pH diapazona daļā, kuru ūdens šķīdumiem uzskatām par bāzisku, līdz ar to, runāt par "skābām asinīm" ir visai absurdi - jau pie pH 6.8 (knapi skābuma zonā) tiek neatgriezeniski bojātas šūnas, un dzīvības procesi nav iedomājami. Otra lieta, ko nedrīkst aizmirst, runājot par organisma rūpīgo regulējumu, ir homeostāze - dažādu mehānismu kopums, kurš tiecas atgriezt organismu pie optimālajiem "darbības parametriem", līdzko novērojamas jebkādas novirzes no normas. Tas, protams, attiecas arī uz asins (un citu ķermeņa šķidrumu, lai gan ne vienmēr tik striktās robežās) pH. Tā vērtībai pazeminoties, tiek iedarbināti aizsargmehānismi, kuri tiecas asins pH vērtību paaugstināt (t.i., samazināt skābumu), un otrādi. Līdz ar to, visāda ampelēšanās ar uzturu maz ko mainīs šajā ziņā.
Tas tā īsumā viss, par pirmajiem raksta diviem teikumiem. Ejam tālāk (centīšos būt konspektīvāks turpmāk :) ).
"Kā to var redzēt, ka sievietei nesanāk, ka viņa ēd nepareizi? Izrādās – elementāri: ja sieviete ir nogurusi. Tas nozīmē, ka viņai nav enerģijas, tātad – viņa ēd beigtu pārtiku, kas ķermenī nedod dzīvības spēku." Nuja. Dzirdi, sieviete, beidz gausties par tiem saviem trim bērniem, pilno darba laiku ar papildstundām un slinko vīru tam papildus - tev vienkārši paika nosprāgusi! Bet ja nopietni, šeit jau ir pirmā pazīme, ka runa ir nevis par mēģinājumu kaut kā pamatot kādu diētas sistēmu, bet gan par ticību visādām dzīvības/nedzīvības enerģijām. Par jautājumu dziļāk painteresējoties, sapratu, no kurienes tas, bet par to vēlāk - nespēju pārstāt lasīt un komentēt, ņemot vērā, ka ķīmijai dara pāri!
Paņirdzu par vārdu savienojumu "sieviete saskābst", un jau laikus izmantošu iespēju atvainoties mīļotajai, jo jūtu, ka šo pērli šad un tad pielietošu. Tas gan tā, pagaidām.
"Vakariņas sievietei nepienākas,» saka makrobiotikas speciālists, piebilstot: ja vien viņam būtu tāda vara, viņš ar likumu aizliegtu sievietei vakarā ēst." Arī nekā tāda, tikai mazliet sajūsmināja dramatizācija. Labi gan, ka "speciālistam" ir nopietns pamatojums šim bargajam izteikumam: "Man nav tādas pieredzes, bet no vecajiem ginekologiem esmu dzirdējis, ka sievietei vakarā nevajadzētu ēst, jo tad zarnas ir pilnas, viss spiežas uz mazā iegurņa orgāniem, un, tā kā cilvēkam ķermenī nekas stacionāri nav piesiets, līdz ar to viss berzējas, staipās, silst, salst un rodas dažādu veidu iekaisumu procesi.". Ja jau vecais ginekologs tā teica, tad jau jā. Jāpiekrīt, man arī reizēm gadās apēst ko tādu, ka man viss berzējas, staipās, silst un salst. Par laimi, man nav sievišķo mazā iegurņa orgānu, tāpēc vienkārši norauju zobu un dzīvoju tālāk, bez dažādu veidu iekaisuma procesiem. Moš man ar jākļūst par vecu ginekologu - atbilstošās bioloģijas zināšanas, tā jūtu, man jau ir. Vēl tikai vecums jāuzaudzē. Nu, un ķīmija jāuzmet, bet dzīvē jau arī nekas nav stacionāri piesiets...
Uzmanību pievērsa vēža pieminēšana. Tomēr ikdienā sanāk šim veltīt domas un vielas... Ko nu speciālists labu par to pateiks?
"Principā, vēzis pēc savas būtības ir samērā glups radījums – tas noēd to vidi, kurā dzīvo, un tam ļoti garšo skāba vide organismā, tam ļoti garšo greizsirdība, dusmas, agresija un žēlabas – audzēji aug uz šīm vibrācijām." Nu... Ja man būtu jāmin samērā glupa radījuma piemēru, tad kopš šīvakara varu nosaukt par vienu vairāk. Ar vēža ieperināšanos skābā vidē organismā ir tā mazā problēmiņa, ka papriekš ir vēzis, un tikai tad tā vide paliek skābāka. Ja jau vēzim tik ļoti patīk skābā vide, kādēļ gan kuņģa vēzis nav pats populārākais vēža veids? Par to, ka šūnas varētu baroties no emocijām - nedomāju, ka tās būtu tās efektīvākās barības vielas, turklāt zināms, ka vēža šūnām stipri nozīmīga ir glikolīze, taču šajā barības vielu pārstrādes ķēdītē ne dusmas, ne greizsirdība, nedz arī agresija nefigurē. Līdz ar to, šī teorija neiztur nekādu kritiku. Vispār, ja ir doma, ka pret vēzi varētu dot pretsparu ar diētas palīdzību, tad būtu jāķeras pie Atkinsa diētas, vai kā tamlīdzīga - Varburga (Warburg) efekts tomēr ir pierādīta lieta, un lai gan vēža pieveikšanai ar diētu vien būs par īsu, tas tomēr ir palīglīdzeklis papildus terapijai, kuru būtu vērts apsvērt.
"Un tālāk jau ir materiālā bāze, ar ko mēs to barojam: ēdīsiet beigtos piena produktus un sierus, kuri organismā nešķeļas, būs ginekoloģiskās un krūšu problēmas" - tā šķiet, ka kādam ir bijušas interesantākas nodarbes par bioloģijas stundu apmeklēšanu. Neņemot vērā individuālas problēmas ar laktozes pārstrādi un tamlīdzīgām ķibelēm, lielākajai daļai cilvēku ar šo produktu sašķelšanu tomēr nekādu problēmu nebūs. Un arī tiem, kuriem ir iepriekšminētās problēmas, ne jau "speciālista" minētie iemesli ir tie, kādēļ šie produkti nebūtu jālieto...
"Viņš novērojis, ka sievietes parasti saka: es zinu, kas man jāēd, jo man organisms pats saka priekšā. Taču, parunājot ar sievietēm, ko tad organisms viņām prasa, atklājas, ka tie ir saldumi, kūkas, cepts ēdiens, gaļas-miltu mērces... «Tas nav organisms, kas runā. Ja sieviete grib tādu ēdienu, var uzskatīt, ka to grib visādi tārpi, kas dzīvo viņas organismā." Kārtējo reizi tiek parādīta lieliska izpratne par bioloģiju, piemetot bišķiņ psiholoģijas.
"Jo sieviete spēj atšķirt labu ēdienu no slikta, bet tikai ar vienu nosacījumu: ja organisms ir tīrs. Tīrs no gļotām, tīrs no aktīviem parazītiem, tīrs no glupām domām un tīrs no... seriāliem. Tikai tad sieviete pati saprot, ko viņai vajag, un tikai tad viņa ir vesela!» pārliecināts ir Roberts Lācītis." Skat, gļotas! Hipokrāts kapā notrīs, viņa teorija par gļotu ietekmi uz organismu atdzimst jaunā gaismā! Hm, un ko, nez, par glupām domām uzskatīt no "speciālista" skatupunkta... Par parazītiem piekritīšu - ir starp šiem tādi, kuri spēj zināmā mērā kontrolēt domāšanu. Nu, vismaz zvēriņiem. Kaķīši toksoplazmozi saķer no pārdrošiem grauzējiem, kuri pārdroši kļūst tieši parazīta iedarbības rezultātā. Cilvēku starpā gan neesmu par tādu parādību dzirdējis. Bet nu, tas tā.
Par seriāliem arī "speciālistam" ir kāda sāpe, kas liek šim vēlēties spēlēt psihologa lomu, bet nu to daļu nekomentēšu - tikai piebildīšu, ka viss kārtībā, arī pret seriāliem ir savs pretlīdzeklis:
"Taču viņam ir padomā kāda recepte, kas pareizi sasārmo sievietes organismu, – tie ir komplimenti un labs noskaņojums. «Gan sievietes viena otrai var teikt komplimentus, gan vīriešiem vajadzētu vairāk teikt komplimentus sievietēm. Un, ja vēl sieviete gribēs sevi parādīt kā sievieti, nevis būs tikai darba zirgs, trauku mašīna vai aktīva biznesa sieviete, tad arī visa pasaule griezīsies uz labo pusi.»"
Nezināju, ka komplimenti spēj kaut ko sasārmot. Mēģināšu šīs zināšanas likt lietā - galu galā, ikdienas darbā šur un tur jāpiegāž zināms daudzums sārma. Varbūt ja izteikšu kādu komplimentu skābākam reakcijas maisījumam, spēšu neitralizācijas pasākumu veikt vieglāk...
Tālāk seko rekomendācijas, kurus produktus nelietot uzturā. Lasu, lasu parastos variantus, līdz piepeši:
"KARTUPEĻUS
Pirmkārt, kartupeļi – tā ir ciete, kas neizvadās no locītavām. Tā sakaļ locītavas, kā rezultātā rodas artrīts. Ja gribat strīdēties, palasiet internetā (noarthritis.com) – tas nav nekas jauns. Otrkārt, kartupeļos ir vielas, kas izraisa atkarību, tāpēc cilvēki spirinās pretī."
Strīdēties pretī gribu. Internetā palasīšu, taču - ne jau tajā saitā. Palasīju arī to, bet īpaši labu iespaidu neatstāja. Kaut kāda aktīvistu kliķe, kas bez jebkāda zinātniska pamatojuma cenšas piedēvēt visas pasaules nelaimes saknes lomu nakteņu dzimtas augiem. Nu, piedodiet, neesmu tik naivs akurāt. Ja reiz jāpalasa internetā, palasīšu bišku plašāk, kas labs atrodams par cietes saistību ar artrītu. Iegūglēju, piemēram, "arthritis and starch". Atradās dažādi rezultāti - un vairums tomēr nekādu konkrētu saikni starp artrītu un cietes patēriņu neuzrādīja. Vēl jo vairāk, daži labi avoti apgalvoja, ka paaugstinot cietes saturu uzturā, var mazināt artrīta simptomus. Savādi - "speciālists" kaut ko nav līdz galam izskatījis. Kā tad tā? (centīšos vēlāk apskaidrot, kā tad īsti tā).
"PELĒJUMUS UN SĒNES
Pelējumi un sēnes ir kaut kas pilnīgi nesaprotams – tie ir dzīvi organismi, bet vai tie ir augi vai dzīvnieki? Katrā ziņā, skaidrs ir viens: pelējumus un sēnes pārstrādā vāveres, aļņi un cūkas. Viņiem ir fermenti, kas to pārstrādā, cilvēkam tādu nav. Tāpēc sēņu mērce ar kartupeļiem vai – vēl trakāk – šņabis ar sēnītēm organismam ir pilnīga katastrofa!"
Rezumējot - man ir problēmas ar taksonomiju, tāpēc šitos atzīšu par nešķīstiem.
Realitāte gan atkal nepiekrīt; cilvēka organisms ar sēnēm tiek galā itin labi. Ar pelējumiem, ja nepārspīlē ar apjomiem, arīdzan. Par šņabi un sēnītēm piekritīšu - uzreiz nevajadzētu, jo abi ne pa jokam noslogo aknas. Ir tak labāki uzkožamie šņabim, un ir labāki piedzeramie sēnēm.
"PIENA PRODUKTUS UN SIERU
No piena un siera sieviete saskābst, tāpēc no piena produktiem viņai atļauts ir kazas siers, biezpiens, skābpiena produkti, rūgušpiens."
Tīri tā, tā foršā izteiciena pēc iecitēju. Loģika, protams, arī tāda "ieskābusi" - lai sieviete mazāk skābtu, dosim viņai lietas no piena produktu spektra skābā gala...
Seko tie ēdieni, kuri sievietei ir aplam vēlami.
"DABISKI IZAUDZIS
Ēdiens nedrīkst būt sintētisks, bet tikai dabiski izaudzis. Un tikai nesakiet, ka tāda nav! Laukos ir."
"Speciālistam", šķiet, neviens nav izskaidrojis, ko nozīmē viņa lietotie vārdi. Apgaismošu: izaudzis hidroponikas apstākļos, mēslots ar laboratorijā ražotiem sāļiem, augs, no valodniecības viedokļa, nebūs "sintētisks", bet būs "dabiski izaudzis". Un ar laukiem - nekāda sakara. Arī cūka, lai ar kādu kombikormu barota, būs "dabiski augusi". "Sintētiski" ir tikai dīvainās krāsās krāsotie gumijveidīgie saldumi netālu no veikalu kasēm, kas veikalu plauktos nonākuši gandrīz vai pa taisno no reaktora.
"ŪDENS AR CITRONU
Vislabākais sārmotājs pasaulē ir ūdens ar citronu! Cukurs un medus visu šo pasākumu skābē. Tāpēc vienkārši – ūdens ar citronu. Bieži vien sievietes sūdzas: man ir skābs mutē, skābs kuņģī un vēl jādzer skābs citrona ūdens? Jā, tieši tā! Jo, kāpēc organisms paaugstināti izstrādā skābi? Tāpēc, ka cilvēks ēd to, ko viņam nevajadzētu ēst, bet organismam ir vajadzīga skābe, lai to visu varētu neitralizēt un pārstrādāt."
Jā, skābe ir vajadzīga. Par laimi, māte daba ir iemetusi tajā nabaga organismā tādu kā maisu, kura iekšējās sienas šūnas spēj ražot skābi. Pašas par sevi, zinies. Saucam to maisu mēs, latviešu valodas lietotāji, par kuņģi. Un - tā skābe, ko viņā tās šūnas ražo, ir ap tūkstoš reizēm stiprāka par to srano citronūdentiņu, kuru tu tā rekomendē kā pārāko skābes avotu. Bez tam, skābe ir labākais "sārmotājs"? Šajā brīdī "speciālista" loģika ir apmetusi salto un piezemējusies uz mutes. Ja reiz gribi organismu padarīt sārmainu, tad skābes tankošana iekšā ir pretrunā ar visu to domu virknējumu, pēc kura tika atsijāti visi nevēlamie produkti.
"FERMENTĒTA PĀRTIKA, DZĪVĀS BAKTĒRIJAS
Vajadzētu ēst ēdienu, kas uzsūcas ķermenī, zarnās, kas aiziet pa asinīm un iznēsā barības vielas pa visu ķermeni. Un tāda ir fermentēta pārtika – saskābusi, sarūgusi. Skābpiena produkti, bet tikai tādi, kas ir spējīgi samaitāties dabiskā vidē. "
Tātad, lai sieviete nesaskābtu, viņai jālieto uzturā produkti, kas viņā iekšā saskābs. Loģiski, loģiski...
"MINIMĀLI GATAVOTS ĒDIENS
Ēdiens vienmēr jāgatavo 40 līdz 60 grādu robežās, tad ēdiens būs dzīvs un ēdams. Virs 60 grādiem iet bojā aminoskābes un vitamīni, vārīšanās temperatūrā noārdās arī olbaltumvielas."
"Speciālists" uztura zinībās, šokējošā kārtā, visai maz ko sajēdz no uztura zinībām. Aminoskābes nekad tā īsti nav bijušas dzīvas (nu, visādas nepierādāmas ezotēriskas ideoloģijas atmetot, protams), un tā uzreiz nespēju iedomāties tādu, kas degradētos 60°C temperatūrā. Tās, kuras zinu, ka nosprāgst (t.i., pārvēršas citās vielās) to dara pie saviem 200-300°C. Vitamīni - nu, daži jā, taisnība. Olbaltumvielas - daļēji, bet tikai tiktāl, ka kļūst organismam vieglāk pārstrādājamas. Līdz ar to, arī par šo nelaimi satraukties ir stipri muļķīgi.
"SVAIGA PĀRTIKA
Svaiga pārtika nozīmē, ka tā nav saldēta. Saldēšanas rezultātā ūdens izplešas, pārvēršoties kristālos, un pārplēš šūnu, kurā tas atrodas. Tāpēc produkts vairs nav derīgs dzīvošanai. Jā, tas ir derīgs uzglabāšanai, bet ne ēšanai."
Atzīšos, nemēdzu iegādāties pārtiku ar domu, ka tai noteikti jābūt dzīvotspējīgai (tas, kā es saprotu "derīgs dzīvošanai"; arī vienīgais skatījums, kurā saplēšot šūnapvalku, kaut kas kļūst "nederīgs dzīvošanai"), drīzāk jau dzīvoju mierīgi, jo apzinos, ka no ledusskapja neizlauzīsies kāds sakropļots, taču uz mani aplam dusmīgs dzīvnieks. Bet nu, tas jau tā, katram savs.
Seko vēl daži tikpat "gudri" padomiņi, bet vairs nekā interesanta.
Nujā. Traki, bet tomēr savā ziņā interesanti. Palasījos mazliet, kas tā makrobiotiskā diēta tāda ir. Izrādās, vismaz modernajai versijai kājas aug Japānā. dažādi pārtikas produkti tiek apzīmēti kā vairāk vai mazāk "iņ" vai "jaņ" produkti. Un, saskaņā ar šamo filozofiju, jo vairāk uzturā līdzsvara starp "iņ" un "jaņ", jo labāk. Protams, šajā pretstatu pasaulē lieliski iederas "dzīvības" un "nedzīvības" enerģijas dažādi pagatavotā pārtikā, tādēļ arī tāda vāvuļošana par šo aspektu. Kas attiecas uz nakteņiem, tā īsti nesapratu, kādēļ, bet šīs ideoloģijas/ticības pārstāvji uzskata, ka nakteņi kopumā ir "ļoti iņ" augi. Tur arī viss iemesls naidam pret tiem. Un tas par to cieti - acīmredzot, "speciālists" piemirsa, ka viņa pārstāvētās ticības/ideoloģijas ietvaros tomēr kā svarīgākā uzturā lietojamo augu grupa minami graudaugi, kas ir cietes bagāti, un vienkārši pieķērās pirmajam uz labu laimi atrastajam "pretnakteņu" saitam. Līdz ar to, cilvēks nonāca pretrunā pats ar sevi. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ titulu "speciālists", runājot par Lācīti, lietoju tikai pēdiņās.
Otrs iemesls - nolēmu paskatīties, kas tas par putnu. Mazums, varbūt tomēr kāds zinātņu doktors, vai kā... Bet nekā, vismaz interneti (tostarp viņu pašu reklamējošie) par ko tādu klusē. Atradu viņa nodibinājuma saitu. Ko tik tur nevar atrast... Taču jebkādus datus, uz kuru pamata saukt šo cilvēku par speciālistu bez pēdiņām - nu ne. Navaid. Piedodiet, bet es sev arī varu uzrakstīt nez cik garu prakses laiku dažādās jomās, un vispārīgu aprakstu, ko katra joma nozīmē. Ņemot vērā manis iepriekš uzskaitītās neatbilstības vispārzināmai zinātnei vai gluži elementāriem loģikas principiem šī viena manis apskatītā rakstiņa ietvaros - baidos, ka neceļas man, m, balss šo personu atzīt par ekspertu viņa pārstāvētajā jomā. Būtu nu iemācījies kādus bioloģijas un ķīmijas pamatus, pirms mācījis citus dzīvot. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}