this cosmic tube [entries|archive|friends|userinfo]
Ilz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Vējš vītolos, jeb vasara paukšķ [Jul. 24th, 2016|10:05 pm]
Migla pagalmā zogas, pēc tveicīgas dienas iekšiņās un āriņās, balts mākonis visam pāri klājas. Un Lauma pa peļķēm lēkā un priecājas, pasaule staro, ir jūlijs divtūkstošsešpadsmit, un es elpoju dzīvi un savus sapņus iekšsevis.
Garām aizslīd tumšzili mākoņi, bārdamies. Pēc lietus, baložu ģimene sadūdojas, un sliekas dīķmalē mīlējas. Daba turpina sevi. Trekns rudzu puķu pušķis smaida, vakara vienīgai iedegtai lampai, suns lok ūdeni un manī ir klusums, miers, kas atgūts, un tā ticība, visu lietu un notikumu, lielākai kārtībai un plānam šeit. Reizēm, es jūtu vairāk, reizēm es negribu just neko, reizēm, es saprotu justo, reizēm nē, bet pamazām es sāku aprast ar sevi un to, kas man šajā dzīvē ir dots. Izkopt to, sataustīt nianses, sajust starpību starp manu un to, kas nāk no apkārtesošā. Un tas bezgalīgais dziļums, it visur, ik vienā cilvēkā, un vietā. Ik vienu var iemīlēt, ik vienu saprast, ik vienu apskaut un teikt paldies.
Un drīz būs apritējis gads, kopš. Viens gads, kura laikā aptvert nemaz nevar visu notikušo, daudzslāņu karjeru tuvumā, dažviet vēl aizvien kūp dūmi, tas ir dziļums, tas ir apbrīnojams tuvums Dievam un šai un citām pasaulēm, tā ir mīlestība, tik ļoti neaptverama ar dotajām cilvēka maņām, tas ir spēks - brīvs, neizmērojams un ārkārtīgi pazīstams, tas ir visuma glāsts maldu pusnaktī, tas ir maiguma čuksts nemiera pūlī, tā ir dvēseles gaisma, redzama tiem, kas nemeklē.
LinkLeave a comment

Par bailēm [Jul. 16th, 2016|03:37 pm]
Un tad Tu satiec savas bailes, kailas - tās pie Tavām kājām guļ. Smilkstējušas un lūgušās, tas jau sen Tavu uzmanību diedelēja, tinušās, glaudušās, tās centās, lai Tu dzirdi, bet Tu biji aizrāvies ar to, kā elpo zvaigznes. Bet nu dzīve sakritusi tā, ka Tu acīs beidzot tām skaties. Un tā ir spilgta gaisma, ko Tu redzi tur, nē tur nav ne mazumiņa, no tā, kas reiz šķita bijis, tagad tur ir tikai tīra gaisma, kas nes spēku. Vijas, spēks vijas augšup, ap potītēm, ikriem, stilbiem, šīs spēka gaismas stīgas, ievelk Tevi jaunos dziļslāņu krāteros, jauna apzināšanas, un jauns rīts mostas, Tavos plakstos. Spīd. Mākoņi veļas pār Tavu galvu, bet spīd tik un tā. Kas spīd? Tu pats spīdi. Tavas bailes spīd. Seko šai gaismai, sēko bākai tumsā, Tu atradīsi, to, kas Tev jāatrod. Uzticies.
Un reiz, Tu bākas galā kāpsi, augšup pa spirāli, augšup, pie gaismas kodola, un kad būsi tur, uzsmaidi, meitenei ar lielajiem sapņiem un bezgalīgo ticības okeānu iekšās.
LinkLeave a comment

[Jul. 14th, 2016|12:10 pm]
Elpot vasaru bākas pakājē, lasīt pustrako dzeju un vākt jūras apmīļotus pudeļu stiklus.


***
Saules ziedlapas
uz vakara sliekšņa
varbūt
mums nav savas dvēseles
viena uz visiem
un spoguļi apkārt lai nepazustu

R.Runcis
LinkLeave a comment

Kas paliek pāri pēc sāpēm? [Jul. 11th, 2016|02:11 pm]
Sāpes aizplūst, un gultnē paliek pērles. Oļi sāpju samalti, pārtapuši skaistās baltās smiltīs, un tajās guļ pērles. Vēl akmeņu tur gana arī ir, tie klusējot gaida, nākamo straumes plūdumu, kād kāds nezināms - tur augšā atvērs slūžas un atkal pāri velsies un grauzīs nost. Bet tagad atelpa, viegla lietus brīzīte istabā, pelašķu tēja un siltums pakrūtē, kas dzimis no cerības un sapņiem, un maz mazītiņiem apstirpinājumiem, tam, ka dziļi gribētais iespējams ir daudz tuvāk kā šķitis. Protams vēl laiks priekšā, un pacietība, bet tagad kaut kā palēnām tūkstošceļu krustojumu vietā, varbūt palikuši daži simti, kurp iet, kā iet, kāpēc iet..?
Un tas viss aug, no dziļākas sevis izpratnes, tas aug no miera - būt sev, un saprast, ka tas ir pats skaistākais, kas vien var šajā dzīvē būt - zināt sevi, savas robežas un sapņus.
Un tad Tu smaidi, ir vasara, kaut kur aiz Tevi čalo ļaužu pūļi, Tu esi priecīga un skaista, Tu redzi un jūti, ka kāds - elpo Tev līdzās atkal, un viss kas Tev atliek - ir aizvērt acis un ļaut mirklim caurvīt Tevi un visu esošo, elpot un just, ka viss būs labi, arī Tev.
Link1 comment|Leave a comment

Kas zin, ko Dievs man iecerējis [Jul. 9th, 2016|05:06 pm]
Tas bija pirmais rīts Cirpstenē, kad pamodos agrāk par visiem, dzēru rīta kafiju sēdēdama šūpolēs, klausījos kā zilās govis sveicina burvīgu vasaras rītu Kurzemē, kā čurkstes virs dārza izšķīst debesīs un zemi mākoņi - lēni pāri slīd, aizvērtām acīm baudīju to dziļo mieru, kas aug, esot jūras tuvumā.
Jau kopš agras bērnības, kad Tēvs mani inficēja ar garām pastaigām gar Baltijas jūru, es nespēju, nekur rast tādu harmonijas sajūtu, kādu gūstu esot liedagā - mežonīgā vētrā, ziemas mīnusu salā, vai siltā novakarē, lai kādi būtu laikapstākļi, tur es jūtos labi, vienkārši un brīvi. Un cauru laiku laikiem, un dažnedažādiem sapņiem un situācijām, manī allaž palikusi velme, pēc mājas jūras tuvumā, tā varētu būt mazmazītiņa, veca zvejnieku būdiņa, vai modernās arhitektūras auglis, pa lielam vienalga, galvenais ir tuvums, un spēja jebkurā mirklī apmierināt ilgas pēc zilā plašuma.
Un tad nu esot tur pļavas vidū, jūtot jūras tuvumu - nepilnu divu kilometru attālumā, es lēnām sāku apjēgt, ka laiks varbūt ir nodoties tam, kas spēj šo manu kailo sapni materializēt, saņemties un pārvarēt tos savādos šķēršļus, kas mani ir paralizējuši un sākt iegūt finansējumu, lai neatkarīgi no neviena cita, es pēc desmit gadiem varu attapties kopā ar Laumu, attālā Latvijas nostūrī, mazā zemes pleķītī, kas ir maksājis, brangu naudu. Ar malkas krāsniņu, lielu baltu suni un ilgstošu mieru iekšās - zinot, ka lai, kas tur ārpusē notiktu, šo man atņemt neviens nevarēs.
Un tā - pilnas kabatas ar jūras dvašas noglaustiem oļiem, dzintaru krikumiņiem, un vēl šo to, kas atkal un atkal sauc pie sevis. Un varbūt arī man izdosies līdz Latvijas simtgadei nosoļot, visu piekrastes līniju, kas zin, ko Dievs man iecerējis.
Link2 comments|Leave a comment

Nemierīgas kaijas šovakar [Jul. 8th, 2016|11:18 pm]
Laikam gan pasaulē nekur neatrast kaut ko tik skaistu kā tās ilūzijas, kas rodas, kad cilvēks, zaudē apziņu.
Lija mežonīgi, es skrēju caur peļķēm — smaidot, ļaudis gan jau domāja ka esmu ķerta, bet tā gan jau tiem allaž šķitis.
Daudz kas ir noticis, daudz vēl ir priekšā. Piedzīvojumi un piedzīvojumiņi un tā vieglā jūras smarža fonā. Vēljoprojām mācos daudz par sevi, par pasaules uzbūvi, par smalkajiem plāniem, par bijušo un esošo un protams bieži aizplūstu tur kā vēl nav. (Virs ūdens viņu notur sapņi.)
Lai nu kā dzīve met piruetes, ir lieliskas dienas ar dziļām saknēm kodolā un citādākas. Mazliet labāk saprotu sevi un savas robežas. Mudžinu vaļā gadiem sakrāto, elpoju tīrot enerģētiskos kanālus.
Un vieglums gaisā pēc ilgi gaidītā lietus — dziļam, skaistam miegam un tad jau, tad jau — manīs kā būs. Galvenais — to zelta maliņu no acīm neizlaist.
LinkLeave a comment

[Jun. 29th, 2016|09:40 am]
Tie resnie resni jūnija noslēguma gubu mākoņi virs horizonta
LinkLeave a comment

Peonijas, vētra un piparmētru tēja. [Jun. 18th, 2016|10:27 am]
Devos vētrā, atdevu sevi vējam un lietum, atdevu sevi dabas spēkam. Rudzu lauks, jūrai radniecīgs top, kad padebeši virsū kāpj. Dīķa vēl vēsais ūdens - aizsit elpu, līst, mauriņš paijā pēdas.
Stihija modina rīta agrumā, kaut skaidrs, vakars būs saules un ūdens gluduma pilns. Saulgrieži tepat, un skudras pametušas peoniju pikas uz galda ieņem saldumu groziņu. Meita kraukšķina. Suns krāc. Prāts ir mierīgs. Piparmētru tēja modina. Ieelpa - izelpa.
LinkLeave a comment

Krustceles [Jun. 2nd, 2016|11:37 am]
''Jebkuras dvēseles, pat Antonija Spensera dvēseles mistērija ir neizmērojami dziļa. Viņš tāpat kā mēs visi, bija piedzimis dzīvības eksplozijā, iekšējā universā, kas nemitīgi izpletās un ar neiedomājamu simetriju un eleganci radīja pats savas iekšējās Saules sistēmas un galaktikas. Tur sava vieta bija pat haosam, un kārtība parādījās tikai kā blakusprodukts. Matērija iesaistījās konkurējošu gravitācijas spēku dejā, un katrs no šiem spēkiem piešķīra šim sajaukumam savu rotāciju, pārvietojot šā kosmiskā valša dalībniekus un liekot tiem pastāvīgi apmainīties ar telpu, laiku un vibrāciju.
Taču tad šajā universā ielauzās sāpes un zaudējums, liekot tā dziļumam zaudēt neizmērojami smalko struktūru un pamazām sabrukt sevī. Ārēji par šo sabrukumu liecināja bailes kā pašaizsardzības mehānisms, tāpat arī savtīga godkāre un visu maigo jūtu nocietināšanās. Dzīva sirds no miesas un asinīm pārvērtās akmenī; sīks, sacietējis olis dzīvoja miesas čaulā. Ārējais veidols reiz bija paudis iekšējo brīnišķumu un krāšņumu. Tagad tam vajadzēja meklēt ceļu bez atbalsta, tagad tā bija tikai fasāde, kas meklē sirdi, mirstoša zvaigzne, izsalkusi savā tukšumā''
V.P Jangs Krustceles
LinkLeave a comment

[Jun. 1st, 2016|11:48 am]
Sveiks jūnij!
Sveiks pieneņpūku vēja nestais nākamības prieks! Sveika baltā nakts, kas gulēt liedz! Sveiks Tu dzīvais sapni - realitāte mana! Sveika Dieva klātbutne sirdspukstu dejā! Sveika ticība un spēks!
Link2 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]