this cosmic tube [entries|archive|friends|userinfo]
Ilz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Par ķermeņa meridiāniem [May. 2nd, 2016|10:44 am]
Labrīt - gaigalu melno pakausīšu deja - dīķī, Labrīt cielaviņas taka rasā uzzīmētā, Labrīt mežmale vizbulīšu izrakstītā. Labrīt vasaras nojauta, lievenī gaidošā, labrīt cerība naivā, kas modusies atkal.
Sākot no krūtīm, tālāk caur ķermeņa meridiāniem siltums kāpj. Jā var turēt, var ieslēgt dziļā istabiņā, var noslēpt, var pieradināt šķietami, bet tik un tā reiz aulekšos nodzīs un atradīs un atkal pārvērtīs pasauli maigumā. Lai mostos, tikai vienu saules staru, maija rīta agrumā sastapt vajag. Tie vārti veras - tur kāds stāv, stalts un nopietns, acīs uguntiņas lēkā. Redzu cauri Tev - prāta džungļos noklīdušus atmiņu zirgus, kas nelielajos iekoptajos dārzos, dobes bradā. Jūtu jūru viļņos pinamies, jūtu sapņu kuģus klīstam bezgalības okeānā. Un protams viscaur smīns par esošo. Kas Tu esi? Kāpēc nācis un caur gadiem, manām ielejām cauri bridis?
Reizēm, man šķiet, ka Tavs tēls ir man saprotama metafora Dievam, varenajai kosmiskajai visaptverošajai enerģijai, kas apņem. Manas acis - Tev esot šeit, vēl aptvert nemāk, bet citi kuteklīši jūt, un kā lai apmāna prātu, kas pieradis, par īstu vien saukt - redzamo? Uzticēties. Saprast, ka katras izvēles sīko vilnīšu atduršanās, pret laiku un citu izvēlēm, eventuāli novedīs pie loģiskā iznākuma. Pie iecerētā un nospraustā - sirdīs. Reiz, labu laiku atpakaļ, mēs nakts sapnī apskāvāmies, es biju garena transparenta būtne, kas uz Tavu jautājumu - kā? Atbildēja: ''Tikai caur atvērtām sirdīm, mēs ceļa zīmes viens pie otra atradīsim'' Tev pār vaigiem ritēja asaras, es biju siltums un miers.
Neticami? Es pati esmu apšaubījusi šo visu desmitiem reižu, esmu šaustījusi sevi ar loģikas pātagu, esmu norakstījusi to uz neprātu, uz pārdegšanu un apziņu paplašinošo vielu sekām ķermeņa ķīmiskajos procesos. Esmu meklējusi attaisnojumus, tam, ko jūtu. Bet tik un tā atkal un atkal, es atduros pret neaprakstāmi milzīgas būtības dziļgrūdieniem. Prāta procesoru uzkāršanās un sastapšanās ar atziņu, ka ir kaut kas dziļāks un plašākas, kā pelēkās šūnas spēj aptvert, ir dimensijas, kurām prātam - vienkārši nav spējas iekļūt. Ir vietas plašākas par zināmajām, kuras aptvert var tikai ļaujoties, tai urdošajai sajūtai pakrūtē, kas apgāž visu ierasto.
Ir otrais maijs, un es jūtu, ka tuvojos kaut kam krāšņam un grandiozam. Tam ir saistība ar Tevi, kvantu fiziku un šīs nedēļas notikumiem. Kaut kas briest, un tas nav roltons.
LinkLeave a comment

The future belongs to those who believe in the beauty of their dreams [Apr. 30th, 2016|12:19 pm]
[Current Music |Snarky Puppy feat. Jacob Collier - "Don't You K]

Spilgti zaļās krāsu gammās, pavasaris sevi izdiedzējis. Sudrabkaijas nerimstas izsekot, it visur, šajā pilsētā.
Brīvdiena. No paša rīta lapoju ''Būdu'' saulītē, kafija un plāni. Divas nedēļas līdz nospraustajam - pusmaratona mērķim, nepilna nedēļa līdz prakses atrādīšanai, deviņas stundas atlikušas līdz vakaram džeza un funk noskaņās, stunda līdz šņorēšu skrejamapavus, lai atdotos mežam un apdullušajiem putniem. Tāds Tu esi pavasar - guli pāri maigi zilā palagā un ļauj ķiršu kokiem cerībās plaukt. Ai ai pavasari, kādu spēku Tu man dod, dod saprātu arī lūdzu, šoreiz.
LinkLeave a comment

[Apr. 6th, 2016|12:24 pm]
Aiz loga zvirbuļi piesauc vasaru, vītoli kļuvuši par dzeltenām aromāta bumbām un siltumtrase no zemes dzen ārā pienenes. Tikmēr es ar aveņu tēju rokā mēģinu dabūt sevi atpakaļ uz pekām. Atrast to vidusceļu starp harmonisku līdzāspastāvēšanu ar tiem, ar kuriem vieglāk ir nebūt. Lēmumi, dilemmas un velme doties prom uz Sibīriju, atstāt visu aiz muguras, nomainīt vārdu un pazust. Dzīvot mazmazītiņā ciematā, ar vienu aku, apgleznot audeklus darinātus no veciem arāju krekliem un baudīt pasauli, kurā nav insatgrama ar spiedošo virziena zīmogu, nav manas pagātnes, nav tās balss, kas salīdzina sevi ar visiem un visu. Ego sadeg kopā ar alkšņu malku ziemā tur. Un ir vienkārši labi, Laumiņa augtu priecīga, mums būtu liels balti samtains suns un vistas un es nekad vairs nedomātu par Tevi..
Mēs kāptu kalnos, mēs ietu pārgājienos, es kļūtu par azbesta sievieti, labotu jumtu un nirtu Baikālā, līdz kādu dienu mēs atgriestos, kad pasaule un cilvēki būtu citādāki, jo citādāka būtu es pati.
Šobrīd pārāk dziļi redzu, pārāk dziļi jūtu. Vienkāršāk laikam ir nolikt tiesības, izrevidēt paziņu skapi un sākt apzināti izvēlēties ar ko komunicēt un kad.
Link2 comments|Leave a comment

Cilvēks un viņa sapnis [Mar. 29th, 2016|10:43 am]
Pār čurkstošām ielejām un mitriem tīrumiem, kāds klusi manās pēdās brien. Pār sniegpulksteņu pļavām un gurdzošiem strautiem, pār paukšķošiem pumpuriem, pār asniem, kas ziemu salā stāvējuši, nu maigās saules skūpstus saņēmuši, mulsumā - pieticīgās saknītes zemē laiž. Kopā ar zosu bariem, kopā ar dzērvju dejām, kopā ar pirmajiem taureņiem un kukainīšiem, siltums vijas ap.
Ir sapnis un esmu es. Ir dienas, kad sapnis, klusē. Ir dienas, kad sapnis - ieskauj savās lielajās mīkstajās plaukstās. Ir dienas, kad sapni lādu, un ir dienas, kad pati esmu šis sapnis - dziļi klusējošs un vieds, tas pulsē visā esošajā, tad es kļūstu mazliet par Dievu, pietuvojos cilvēka īstenajai jaudai, sākotnējam spēkam, es jūtu bērnu smieklus citos kontinentos, es jūtu tāltālas planētas, es redzu pavisam senu pagātni - aiz aizvērtiem plakstiem. Es mīlu un dodu sevi visu. Sapnis atkal dzīvs atgriežas. Dzīvgudrie māca, ka reiz sapnis, paliks allaž tepat, ietīs un cita nekā vairs nebūs, līdz tam vēl laiks, ir vēl slāņi un slānīši, ir vēl mācībstundas, no tā, kas šeit un pirms - neapgūts. Bet tikmēr sapnis silda, un ir tik īsts, cik īsts šeit maz, kas var būt.
LinkLeave a comment

Pavasara dvašiņa [Mar. 25th, 2016|01:29 pm]
[Current Music |Jack Garratt - Breathe Life]

Tā pirmā siltā pavasara dvašiņa istabās zogas, caur visiem atvērtajiem logiem. Laumiņa uz laukiem, un 24h man pašai, neizsakāms prieks, pat nezinu - ko, lai iesāk - līmēt tapetes, doties jūras malu gleznot, vai vienkārši gulēt dīvānā un baudīt sevi, vai tomēr iekrātos Universitātes darbus piebeigt. Matcha, prieks un lielais cerību kuģis pretī slīd.
Es esmu krokusiņš, sniegpulksteņu pļavā. Ieelpot dzīvi - dziļi dziļi.
LinkLeave a comment

Esi pacietīgs draudziņ [Mar. 24th, 2016|11:07 pm]
''Esi pacietīgs ar visu, kas palicis neatrisināts tavā sirdī, un mēģini mīlēt pašus jautājumus gluži kā aizslēgtas istabas un kā grāmatas sarakstītas svešā valodā. Nemeklē tagad atbildes, kuras tev nevar tikt sniegtas, jo tu nespēsi ar tām sadzīvot. Un galvenais izdzīvo visu esošo. Tagad izdzīvo jautājumus. Varbūt tad pakāpeniski, pašam nemanot, nodzīvosi līdz kādai tālai dienai, nonākot pie atbildes''
R.M Rilke ''Vēstules jaunajam dzejniekam''
Link2 comments|Leave a comment

Dreifējot [Mar. 23rd, 2016|09:36 am]
Dreifējot izplatījumā, ar atvērtu sirdi - prieka asteroīdi manā apziņā maigi ietriecas.
Šorīt saule apjozusi gaismas jostu ber pār pasauli laimes puteklīšus, pārmaiņu krikumiņus arī - prāta, vēl līdz galam nepieradinātajam - vērsim silē.
Un krūtīs deg īstenības liesma, spēcīga tā mostas manī, jūra bango iekšiņās, viļņi sķīst un to galos Tu..
Vakar pēc iedvesmas pilnās vieslekcijas apmeklējuma, gaidīju vilcienu Turības stacijā un jutu sevi, pilnmēness paijāja galvu un čukstēja, nu re ir pagājuši desmit gadi un sāpju vairs nav. Nekas vairs neduras iekšiņās - redzot vilcienu sastāvus ar galamērķi Jelgava, tas viss, ko reiz prāta vērsis sāpēs kūla - ir zudis, transformējies tagadnes burvībā.
Un kopā ar saules jostu un šo dienas svētību, es lādītē lieku dziļu pateicību visam esošajam, pieredzei, dziļajām sāpēm, uztveres jūtīgumam - visam visam, ko reiz centos no sevis izraut ārā - tagad apskauju un saku paldies. Viss, kas bijis ir izbijis, paliek, tikai secinājums - viss notiek tā kā tam jānotiek, viss allaž ir labi un kārtībā, pieņemt, piedot un visu sevi atdot Dieva silti krāšņajās plaukstās.
Link1 comment|Leave a comment

Svētdiena [Mar. 20th, 2016|06:49 pm]
Novakars manā vistuvākajā vietā, līdz šim. Saule atvadījusies no neparasti spēcīgās enerģijas pilnās dienas. Ieelpa izelpa. Vīna glāze un šokolādes saldējums. Viss ir labi. Viss ir viens.
LinkLeave a comment

Mana dvēsele zied [Mar. 19th, 2016|02:14 pm]
Caur atvērtu logu
Ik vakarus
Es redzu:
Strauta smiekpilnajos viļņos
Zem ceriņu ziedošajām vijām
Tu mazgā kājas -
Baltas un drošas.

Ieraugot mani,
Tu iespurkšķi krastā
Un slēpies pie putniem.

Bet, kad ceriņi nozied,
Tu atver acis,
Zilas, silstošas acis,
Un baltas drošas kājas
Atnes man Tevi.

Tad mana dvēsele zied.

Jānis Grots
LinkLeave a comment

Pārmaiņu vēji [Mar. 18th, 2016|03:20 pm]
Debess maigi violeti sajaukusies ar zilo, pāri slīd resno mākoņu fronte, savādi liega gaisma mijas ar sniegu, iekšiņās kņud, un skaidri zinu, ka šis viss ir lielo pārmaiņu fiziskās liecības - ar prieka asarām acīs un strauju sirdspukstu kolekciju. Ieelpa izelpa.
Dažas dienas atpakaļ, arī es varēju šajā realitātē - pustumsā smīnot piekļūt informācijai, par citu bijušajām dvēseļu mājvietām, neticamais īstenībā top.
Viss pamazām šeit kļūst brīvi dziļš un ļoti ļoti priecīgs. Jell un jāpārkrāso sienas un jāiekārto sev darbnīcas telpa, jātiek pie molberta, jāsarāmē Laumas un mani kopdarbi, pilnas rokas darāmā.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]