this cosmic tube [entries|archive|friends|userinfo]
Ilz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Potenciālā enerģija [May. 17th, 2016|10:23 am]
Tagad man ir skaidrs, ka visus šos gadus mani ēda kopā viss tas milzīgais enerģijas spēks, kas manī guļ un kam es biju uzcēlusi kompleksu un pašgauššanās dambi. Protams, ka cilvēkam iet ciet, ja viņš jūt nenormālu spēku sevī, bet neredz tam pielietojumu un jēgpilnu izlādi, protams, ka indivīds, nespēj bliezt, ja nav kāda, kas sargā aizmuguri. Tagad es apzinos, ka nekad neesmu bijusi viena, neviens nav - aiz mums stāv visuma struktūras spēks, kuram paļaujoties uz vienkāršu uzticēšanās bŗīnumu, dzīves tumšās ēnas kļūst kā daļa no neticami bagāta un daudzveidīga gobelēna, ko meistarīgi noaudušas mīlestības neredzamās rokas. Ak visum, ak pavasari, ak maij, ak pieclapiņ ceriņ zied - cik skaisti būt šeit un tagad.
LinkLeave a comment

Rīgu aplaistīt [May. 14th, 2016|01:48 pm]
[Current Music |James Blake - Voyeur (Bear//Face Bootleg Edit]

Nu re re, manas pusgadu ilgās burvestības - izskatās, ka piepildīsies un rīt līs, tas nozīmē, ka būs daudz vieglāk izskriet sevi caur 21km mērķim. Lūk. Vakar ārkārtīgā jaudā un pirmais pavasara saullēkts sagaidīts, šodien grūši, bet reizēm vajag tā. Domas klīst pie notikumiem pirms gada, un cik komiski tie man šķiet šobrīd, visa tā muļķīgā dzīšanās pēc kāda atzinības un centieniem salikt kopā iekšas un āras cilvēka - to, kas stāv aiz fiziskā un uzburt esošā tagadnes mirklī. Cilvēki ir cilvēki - savādi, skaisti un reizēm ļoti skumji, bet tik un tā aiz tā allaž stāv kaila bezgalīga dvēselīte, kas izvēlējusies šo visu piedzīvot. Vakar ar esot ļaudīs un vecpilsētas piektdienas nakts gūzmā, vilka iekšā bezgalībā, bet nu kā zināms Vecrīga- nav vēlamākā vieta šādiem procesiem, izdevās samenedžēt sevi, kas kopumā vedās aizvien labāk.
Ir šodien paveicamais - jāpaveic un rīt darāmais izdarāms. Tāds Tu esi dzīves jaunais pagriezien, tik neaizmirsti, par to visvairāk lūgto Tev - lūdzu.
LinkLeave a comment

Vasaru noķert aiz astes [May. 13th, 2016|08:51 pm]
Baudīt. Paskat svīres jau tepat virs ūdens priekā skrien. Paskat uz to saules atstāto pleķīti padebesī. Paskat cik mierīgs ūdens šovakar, bet pirms dažām stundām, vēl ejot pāri vanšu tiltam - hūti rāva nost. Un kaijas, un mastu kāti un tā sajūta pakrūtē- viss iespējams ir. Cik labi būt- vienkārši tā būt. Skaitīt zivju klunkšķus Daugavā.
LinkLeave a comment

Atbrīvošanās no atkritumiem [May. 12th, 2016|01:01 pm]
Domāju, ka ikvienam pienāk mirklis, kad jautājums - vai es jūtos labi šo cilvēku kompānijā? kļūst aktuāls. Ar katru dienu aizvien alerģiskāka reakcija rodas pret noteiktu cilvēku daļu. Tagad atskatoties, viegls smīns. Tā notiek, ja nav nojausma, ko īsti apzīmē vārdi - draugs, mīlestība, cieņa. Protams te atkal var nirt ezotērikas ūdeņos dziļāk, bet tas nav nepieciešams, pietiek ar nelielu fizikas šķautņu izprašanu - mēs visi esam enerģiju kopas, dažādos blīvumos, ķīmiskajos sastāvos.
Labākais pēdējā laika ieguvums manā skill setā ir - sajust to, kas slēpjas aiz uzķūnētajiem slāņiem, kāds ir saturs šim indivīdam. To varēto saukt par sava veida rentgenstaru. Ja jūtu, ka sāk spiest krūtīs - ir jālaižas, tas parasti ir saprotams uzreiz. Iedīglīši ir bijuši agrāk, tik iepriekš es uzskatīju, ka man ir jākļūst par enerģētisko donoru, tiem, kam šī enerģija trūkst, aizmirstot par sevi. Un labākais šajā visā ir fakts - kopš vairs nedonorēju sevi, ap mani sāk savilkies ļoti patīkamu, pozitīvi lādētu cilvēku grupas, tie, kas tic savu spēju neierobežotajam spēkam un pasaules procesu pozitīvajām pārmaiņām. Ir baigi forši saprast, ka esi daļiņa, no kaut kā liela un ārkārtīgi jaudīga.
Ik vienā situācijā, kas tiek piedzīvota - es esmu ieguvēja, vai nu es uzvaru, vai- es kaut ko iemācos.
Ir maijs zied kastaņas un ceriņkrūmi un esmu atradusi savu spēka - apslēpto lādi. Komiski, ka visus šos gadus mana uzmanība ir bijusi piesaistīta absurdam, noticot, ka esmu nepilnīga. Ak konspirāciju teorijas, man atkal Jūs savā ceļā jāsastop. Tas ir fantastiski - ko cilvēks var panākt ar savu ticību - viņš var vai nu sevi iznīcināt, vai radīt. Trū stōrī.
Link2 comments|Leave a comment

it always seems impossible until it's done [May. 6th, 2016|07:27 am]
Ak maija rīts, ziedu aromātos modies, ak kaijas- debess pļavās, ak nojautas un prieks. Ak pieneņpūku deja. Ak siltums, kas virzienu rāda.
Ir tapis trīsdesmitgades plāns un tuvākās divgades un piecgades. Ir mērķis un tas prieks iekšā iet uz to. Viss top skaidrs pamazām, tā sajūta - ''šis zināms/justs bijis allaž manī, tagad atdevos un plūstu''
Maija jauda - es uzticos Tev.
LinkLeave a comment

Par ķermeņa meridiāniem [May. 2nd, 2016|10:44 am]
Labrīt - gaigalu melno pakausīšu deja - dīķī, Labrīt cielaviņas taka rasā uzzīmētā, Labrīt mežmale vizbulīšu izrakstītā. Labrīt vasaras nojauta, lievenī gaidošā, labrīt cerība naivā, kas modusies atkal.
Sākot no krūtīm, tālāk caur ķermeņa meridiāniem siltums kāpj. Jā var turēt, var ieslēgt dziļā istabiņā, var noslēpt, var pieradināt šķietami, bet tik un tā reiz aulekšos nodzīs un atradīs un atkal pārvērtīs pasauli maigumā. Lai mostos, tikai vienu saules staru, maija rīta agrumā sastapt vajag. Tie vārti veras - tur kāds stāv, stalts un nopietns, acīs uguntiņas lēkā. Redzu cauri Tev - prāta džungļos noklīdušus atmiņu zirgus, kas nelielajos iekoptajos dārzos, dobes bradā. Jūtu jūru viļņos pinamies, jūtu sapņu kuģus klīstam bezgalības okeānā. Un protams viscaur smīns par esošo. Kas Tu esi? Kāpēc nācis un caur gadiem, manām ielejām cauri bridis?
Reizēm, man šķiet, ka Tavs tēls ir man saprotama metafora Dievam, varenajai kosmiskajai visaptverošajai enerģijai, kas apņem. Manas acis - Tev esot šeit, vēl aptvert nemāk, bet citi kuteklīši jūt, un kā lai apmāna prātu, kas pieradis, par īstu vien saukt - redzamo? Uzticēties. Saprast, ka katras izvēles sīko vilnīšu atduršanās, pret laiku un citu izvēlēm, eventuāli novedīs pie loģiskā iznākuma. Pie iecerētā un nospraustā - sirdīs. Reiz, labu laiku atpakaļ, mēs nakts sapnī apskāvāmies, es biju garena transparenta būtne, kas uz Tavu jautājumu - kā? Atbildēja: ''Tikai caur atvērtām sirdīm, mēs ceļa zīmes viens pie otra atradīsim'' Tev pār vaigiem ritēja asaras, es biju siltums un miers.
Neticami? Es pati esmu apšaubījusi šo visu desmitiem reižu, esmu šaustījusi sevi ar loģikas pātagu, esmu norakstījusi to uz neprātu, uz pārdegšanu un apziņu paplašinošo vielu sekām ķermeņa ķīmiskajos procesos. Esmu meklējusi attaisnojumus, tam, ko jūtu. Bet tik un tā atkal un atkal, es atduros pret neaprakstāmi milzīgas būtības dziļgrūdieniem. Prāta procesoru uzkāršanās un sastapšanās ar atziņu, ka ir kaut kas dziļāks un plašākas, kā pelēkās šūnas spēj aptvert, ir dimensijas, kurām prātam - vienkārši nav spējas iekļūt. Ir vietas plašākas par zināmajām, kuras aptvert var tikai ļaujoties, tai urdošajai sajūtai pakrūtē, kas apgāž visu ierasto.
Ir otrais maijs, un es jūtu, ka tuvojos kaut kam krāšņam un grandiozam. Tam ir saistība ar Tevi, kvantu fiziku un šīs nedēļas notikumiem. Kaut kas briest, un tas nav roltons.
LinkLeave a comment

The future belongs to those who believe in the beauty of their dreams [Apr. 30th, 2016|12:19 pm]
[Current Music |Snarky Puppy feat. Jacob Collier - "Don't You K]

Spilgti zaļās krāsu gammās, pavasaris sevi izdiedzējis. Sudrabkaijas nerimstas izsekot, it visur, šajā pilsētā.
Brīvdiena. No paša rīta lapoju ''Būdu'' saulītē, kafija un plāni. Divas nedēļas līdz nospraustajam - pusmaratona mērķim, nepilna nedēļa līdz prakses atrādīšanai, deviņas stundas atlikušas līdz vakaram džeza un funk noskaņās, stunda līdz šņorēšu skrejamapavus, lai atdotos mežam un apdullušajiem putniem. Tāds Tu esi pavasar - guli pāri maigi zilā palagā un ļauj ķiršu kokiem cerībās plaukt. Ai ai pavasari, kādu spēku Tu man dod, dod saprātu arī lūdzu, šoreiz.
LinkLeave a comment

[Apr. 6th, 2016|12:24 pm]
Aiz loga zvirbuļi piesauc vasaru, vītoli kļuvuši par dzeltenām aromāta bumbām un siltumtrase no zemes dzen ārā pienenes. Tikmēr es ar aveņu tēju rokā mēģinu dabūt sevi atpakaļ uz pekām. Atrast to vidusceļu starp harmonisku līdzāspastāvēšanu ar tiem, ar kuriem vieglāk ir nebūt. Lēmumi, dilemmas un velme doties prom uz Sibīriju, atstāt visu aiz muguras, nomainīt vārdu un pazust. Dzīvot mazmazītiņā ciematā, ar vienu aku, apgleznot audeklus darinātus no veciem arāju krekliem un baudīt pasauli, kurā nav insatgrama ar spiedošo virziena zīmogu, nav manas pagātnes, nav tās balss, kas salīdzina sevi ar visiem un visu. Ego sadeg kopā ar alkšņu malku ziemā tur. Un ir vienkārši labi, Laumiņa augtu priecīga, mums būtu liels balti samtains suns un vistas un es nekad vairs nedomātu par Tevi..
Mēs kāptu kalnos, mēs ietu pārgājienos, es kļūtu par azbesta sievieti, labotu jumtu un nirtu Baikālā, līdz kādu dienu mēs atgriestos, kad pasaule un cilvēki būtu citādāki, jo citādāka būtu es pati.
Šobrīd pārāk dziļi redzu, pārāk dziļi jūtu. Vienkāršāk laikam ir nolikt tiesības, izrevidēt paziņu skapi un sākt apzināti izvēlēties ar ko komunicēt un kad.
Link2 comments|Leave a comment

Cilvēks un viņa sapnis [Mar. 29th, 2016|10:43 am]
Pār čurkstošām ielejām un mitriem tīrumiem, kāds klusi manās pēdās brien. Pār sniegpulksteņu pļavām un gurdzošiem strautiem, pār paukšķošiem pumpuriem, pār asniem, kas ziemu salā stāvējuši, nu maigās saules skūpstus saņēmuši, mulsumā - pieticīgās saknītes zemē laiž. Kopā ar zosu bariem, kopā ar dzērvju dejām, kopā ar pirmajiem taureņiem un kukainīšiem, siltums vijas ap.
Ir sapnis un esmu es. Ir dienas, kad sapnis, klusē. Ir dienas, kad sapnis - ieskauj savās lielajās mīkstajās plaukstās. Ir dienas, kad sapni lādu, un ir dienas, kad pati esmu šis sapnis - dziļi klusējošs un vieds, tas pulsē visā esošajā, tad es kļūstu mazliet par Dievu, pietuvojos cilvēka īstenajai jaudai, sākotnējam spēkam, es jūtu bērnu smieklus citos kontinentos, es jūtu tāltālas planētas, es redzu pavisam senu pagātni - aiz aizvērtiem plakstiem. Es mīlu un dodu sevi visu. Sapnis atkal dzīvs atgriežas. Dzīvgudrie māca, ka reiz sapnis, paliks allaž tepat, ietīs un cita nekā vairs nebūs, līdz tam vēl laiks, ir vēl slāņi un slānīši, ir vēl mācībstundas, no tā, kas šeit un pirms - neapgūts. Bet tikmēr sapnis silda, un ir tik īsts, cik īsts šeit maz, kas var būt.
LinkLeave a comment

Pavasara dvašiņa [Mar. 25th, 2016|01:29 pm]
[Current Music |Jack Garratt - Breathe Life]

Tā pirmā siltā pavasara dvašiņa istabās zogas, caur visiem atvērtajiem logiem. Laumiņa uz laukiem, un 24h man pašai, neizsakāms prieks, pat nezinu - ko, lai iesāk - līmēt tapetes, doties jūras malu gleznot, vai vienkārši gulēt dīvānā un baudīt sevi, vai tomēr iekrātos Universitātes darbus piebeigt. Matcha, prieks un lielais cerību kuģis pretī slīd.
Es esmu krokusiņš, sniegpulksteņu pļavā. Ieelpot dzīvi - dziļi dziļi.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]