this cosmic tube [entries|archive|friends|userinfo]
Ilz

[ website | flickr.com ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jul. 23rd, 2014|03:28 pm]
Mantotajās ziepēs ir dzintari, tie maini uzaicināja doties uz to dzimteni. Gaidiet mani šīs piektdienas vakarpusē, es būšu klāt.
LinkLeave a comment

[Jul. 17th, 2014|11:33 am]
[Current Music |David Bowie - Heroes]

Labrīt - paradīzes putns!
Tu šorīt saullēktā, bradāji pa manu pļavu. Es Tevi gandrīz nepamanīju, migla bija bieza, kā mannā putra, tā gulēja uz lauka, resna un apmierināta. Tavi biklie soļi lavījās lēni, Tavai dvašai izdevās iekustināt gaisu, acu zīlītes izbaiļu piebriedušas, krāšņās spalvas uz muguras saboztas. Bezvējš sadevies rokās ar klusumu. Tu samini apkaltuša raspodiņa lapu - tai mirklī es pamanīju Tevi, mēs raudzījāmies viens otrā nekustīgi ilgi, miglai pamazām izklīstot, tā atklāja Tavu īsteno perlamutra krāsu spilgtumu. Kaimiņciemā ierājās kāds miegains duksis - Tu izbijies, savicināji spārnus un pacēlies gaisā. Ar skatienu lidojumā Tu sekoji man, sapratis, ka neesi apdraudēts, Tu eleganti nosēdies uz akas malas, saule viegli sildīja Tavu tumši violeto - apmierinato skaustu.
Raugoties Tevī ilgāk, es sāku just maigu siltumu pakrūtē. Tavs krāšņums, man šķita tik radniecīgi tuvs, Tava esība atgādināja - sen aizmirstu mazotnes atmiņu- kurzemes liedagā atrasto - plaukstas lieluma dzintaru. Tu atsauci manā atmiņā- bizbizmarīšu desmitus, kas pacēlušās no mana rādītāj pirksta gala un aizlidojušas debesīs. Tu liekas biji līdzās - priežu šalkoņā, vientuļos rudens vakaros, Tu biji turpat - zem sniega kupenām naksnīgā Rīgā. Tavas astes spalvas rotāja mēma taksista krūšu kabatu, kad iekļūstu tai avārijā.
Mirklī, kad to aptvēru, Tavs zeltītais knābis sarāvās, it kā smaidā, it kā izbrīnā, rozā punktotais cekuls sakustējās un caur Tavu knābi sāka plūst melodija, tas ko dzirdēju bija - ''I will be king and you - You will be queen'' es sāku smaidīt, un caur dziesmu Tu smaidīji man ''And you - You can be mean and I I'll drink all the time, cause we're lovers and that is a fact! Yes we're lovers and that is that!'' Es sāku smieties, acis pielija pilnas asaru, tās aumaļām tecēja pār maniem vaigiem, kaklu, krūtīm, tās nolija caur maniem papēžiem un saplūda ar rasu, bet Tu tikai turpināji dziedāt ar aizvērtam acīm līgani kustoties kompozīcijas pavadījumā ''Though nothing will keep us together, we could steal time, just for one day we can be Heroes for ever and ever..'' es asaru izmirkusi - kaila kustējos Tavā ritmā, Tu dziedāji - vēl par delfīniem un šautenēm. (Lentu magnetafons pārāk skaļi pļurkst, caur blakus dzīvokļa, atvērto logu) Drīz pēc tam, kopā ar pēdējo melodijas noti - Tu pacēlies gaisā un neatskatoties aizlidoji zilimelno negaisa mākoņu virzienā, es paliku stāvam, zem vecās apvītušās kļavas. Kurš no Jums tas bija? Atminēt-uzminēt. Ja satikšu vēlreiz- čukstēšu Tev.
LinkLeave a comment

[Jul. 16th, 2014|04:52 pm]
[Current Music |Maybe Someday by the Cure]

Izzīmēju Tevi no sevis ārā. Tu esi - sūnu ciema zēns, Tava lāpsta rok ceļu uz dienvidiem, bet es stāvu pagalma rietumu pusē, ar seju pret saulrietu, gar kājām man pinas zalkši. Vēja brīze atnes Tavu matu aromu, tā pati brīze saceļ jau kritušās liepu lapas - pāris centimetrus virs zemes, tās nočaukst un nolaižas pie manām pēdām, zalkši notur tās par uzbrucēju un netīši, bet ar nodomu iedzeļ manā kreisās kājas īkšķī, tas nesāp.
Tu turpini rakt imagināro sniegu, es pagriežu galvu pret dienvidiem - Tu attālinies meža virzienā. Krūmi un avenāji skrāpē Tavu pienbalto ādu, Tu savieb seju, Tev sāp, man gribas mesties Tev palīgā, ar mačeti skaldīt Tev taku, bet es tikai stāvu un noraugos kā mežs Tevi bez žēlastības aprij. Tu noklājies sīciņām asiņu tērcītēm, iebrien upē, Tavas saskrāpētās gūžas ir dēļu vakara mielasts, Tu nepretojies, pat šķiet, ka Tev tas patīk. Paskatoties augšup - vakara saule vibrē caur ozolu lapām, koki augot ēnā izstīdzējuši gari un spocīgi, tie atsauc atmiņā Tava tēva rokas - aukstas un stiegrainas. Tev izkāpjot no upes - ūdens pilienos gozējas odi, slapjajos matos iepinas naktstauriņi, Tu necenties tiem palīdzēt, tie sapinas Tavās cirtās, un aiziet bojā.
Tu esi kails, un pirmo reizi pamani, ka Tevi vēroju, Tu man pamāj un uzsmaidi- to silto mīļo smaidu. Es samulstu, iztrenkāju zalkšus un metos bēgt. Grants ceļš kož kailajās pēdās, skrienu - tik ilgi kamēr jūtu tikai ka papēžos ieurbušies sīciņie ledus laikmetu liecinieki. Piestāju ceļmalā - ir satumsis, atguļos sūnu cauraugušās meža zemenēs, mana straujā elpa sakrīt ar jāņtārpiņu gaismu spēļu intervāliem.
Tu esi mani panācis, mani nemanot Tu ērmīgs - ēnaini paslīdi garām, ar skatienu Tev sekoju, pamanu, ka Tu piestāj pie lielā laukakmens, nakts izrādās uz tā slēpusi, kādu stāvu, es atpazīstu viņas aprises, Tu apsēdies viņai blakus. Jūs abi esat kaili, Jūsu ārējās plecu pūciņas saskaras - naktstauriņi Tavos matos atdzīvojas, jāņtārpiņi sastingst, es aizveru acis - melnais caurums Jūs ierauj sevī.
Ieelpa - izelpa - ieelpa.
Atveru acis- saule ir dienas zenītā, esmu apžilbusi, kāds mani sauc. Ir silts rudens pusdienlaiks. Man ir trīsdesmit trīs, Tu pieskrien man klāt, Tu čuksti- ka vakar mēs apbrīnojami filigrāni dejojām valsi, un to ka nezināji, ka tovasar rakstīju par Tavu tēvu- Kamčatkas kalnos. Tu skaties man acīs un atkal smaidi, acu stūrīšos asaras gozējas laimes rievās, un to sauleszaķīši ķemmējot manas uzacis - mūs ierauj akacī.
''Oh maybe someday is when it all stops, or maybe someday always comes again...'' Šodien vairākkārt skanēja Roberta Smita balss austiņās, viņš liek man ticēt- vēlreiz.
LinkLeave a comment

[Jul. 16th, 2014|11:34 am]
Tev nevajag kafiju, lai no rīta pamostos, un jā Tu esi skaista arī ar izpūrušo matu ligzdām galvā, un nē Tev nav jāizvēlas cits tonis tai mākoņ maliņai.
Vasara uzziedējusi, kaimiņu pļavās kliedz dzērves, mežā plaukšķ gailenes, zem loga vāvuļo Laumiņa, savu bezrūpīgo valodiņu.
Man jāiemanās uzgleznot savos sapņos redzētais, jo nu tas taču ir mazliet amizanti- apmeklēt Rīgas laikmetīgās mākslas muzeju, apbrīnojot redzēto. Pamostoties saprast pag pag pag to taču ir radījušas manas smadzenītes, un nekas no tā nav īsts, ne muzejs, ne fotoatmiņas, ne gleznas, un nē tas nav Brekte un nē tas nav Eglītis, tie ir manis pašas spilgtie vizuālie uzplaiksnījumi. Laikam atkal esmu nobriedusi rokās ņemt krāsas un ziesties, lai kaut kripatiņu no nakts sapņos redzētā - radītu, lai parādītu. Un šis viss sakrīt ar iepriekš gadu plenēr laikiem, un aij kā gribētos vēl reizīt, savākt ļautiņus un kolektīvi cepties jūlija saulītē ar otām rokās.
LinkLeave a comment

[Jul. 5th, 2014|10:58 am]
Resnas kamenes šodien vibrē - virs Tavas mājas jumta. Tveice laiza Tavu pakausi, un mazmazītiņo saldo sviedru pilītes iepinas bardā. Šodien apmierināts Tu uzsmaidi svešiniekiem, Tava gaita ir viegla un augums stalts, Tu ar skatienu apskauj parku, samīļo ziedošās liepas, un krītiņiem izķēpāto ietvi, Tu šodien maigi glāsti cigaretes un savas pusdienas. Tu klusītēm dungo nevienam nezināmu melodiju, brīdī, kad izliecies caur sava dzīvokļa logu vēro kā garam aizklumburē pieblīvēts vilciens Saulkrasti-Rīga. Tava sirds met kūleņus treknu pieneņu pļavā un plaušas skrien maratonu, kurā dalības maksa ir bijušie vientulības un skumju gadi. Jūs kopā ķerat šprakšķošas laimītes jau nedēļas divas, Tu esi apogs - mazs plēsējs, kura asie nadziņi duras viņas siltā miesā. Jūsu kopdzīves dienas ir rozā samta lenti apsietas baltas studentu neļķes.
Šis ir tas mirklis, kad mana riteņa spieķos iemetas traks suns. Gaismas nodziest. Dāma otrajā rindā aiztur elpu. Tumsā aizklaudz steidzīgi vīrieša kurpju papēži. Gaisma ir atpakaļ, dāma pamana, ka blakussēdētājs ir nodurts. Es esmu dāma, es esmu suns, es esmu parketa grīda- un tās ir Tavas kurpes, kas pa mani klaudz.
LinkLeave a comment

[Jul. 3rd, 2014|09:36 am]
Zīda diegiem uzpīts rīts.

Pauspapīra koki,
Piepilsētas elpa -
Tava elpa
Elsu elpa.
Zirneklīšu karapulki, nosargā -
šīs vasaras
pieķeršanās katedrāli.
Link2 comments|Leave a comment

[Jul. 2nd, 2014|07:44 pm]
Rīt satikšu apogu, apogs un viņa dūja, dūja nav ūbele, dūja ir dūja. Lai viņi viens otram sirdis laimes piedūdo, es vairs neskaužu, es mīlu, tā ir vieglāk.
LinkLeave a comment

[Jun. 30th, 2014|04:14 pm]
Skriet. Un varbūt kādu dienu es - tāpat kā Šo-šo mukšu caur visu Āziju, līdz Taivānai un atpakaļ. Prom, vai pie sevis.
LinkLeave a comment

[Jun. 27th, 2014|10:59 pm]
[Current Music |Creed - One Last Breath]

Nav apoga, nav jupīterača, esmu tikai es - kaila kaija oktobra mēnesī, es ķērcu sev pakausī- lai attaptos reiz.
LinkLeave a comment

[Jun. 27th, 2014|01:17 am]
[Current Music |DUCK HOUSE - FLAW]

Link1 comment|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]