this cosmic tube [entries|archive|friends|userinfo]
Ilz

[ website | flickr.com ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Aug. 22nd, 2014|10:04 pm]
Dīvaini kā dzīve met kūleņus. Savādi apzināties, ka tik liels kvantums draudziņu tūliņ tūlīņ pametīs tuvāko apkārtni, kāds sakārtojis sevi, kāds tikai grasās, kādu sildīs miers un mīla, kādu okeāns. Es palikšu tepat, ņemšu rokās strupu zobenu un dzīves cīņās asināšu. Es nojautu, ka šis gads būs pārmaiņu pārpildīts, bet nezināju - cik ļoti gan. Šī bija skaista vasara, un nu rudens tepat uzgaidāmā telpā dīdās - rudenim apsolīts klusas naktis, un darbu pilnas dienas, un ticība, ka arī manā dārzā nezāles izravētas tiks, bet kas tad cits ja ne pati, vienā rokā kaplītis un otrā zobens, un tiem abiem rubīnā un safīrā rakstītas inkrustācijas, par gaišu dvēselīti un lieliem darbiem un to kā saglabāt sevi. Dzīvojiet bez naida un elpojiet cik jums jaudas, mēs taču visi esam tikai naivi naktstauriņi, kas tic, ka gaisma silda, bet nededzina.
LinkLeave a comment

Atrasts Liepupes muižā - Atgādinājums [Aug. 18th, 2014|11:01 am]
LinkLeave a comment

[Aug. 15th, 2014|09:16 pm]
[Tags|, ]



Nē tā nav stagnācija, tā ir pacietība.
LinkLeave a comment

[Aug. 4th, 2014|06:22 pm]
[Tags|, , , ]

LinkLeave a comment

[Aug. 3rd, 2014|05:24 pm]
Ventilators on, jumta logam priekšā palags, glāzē ūdens ar ledu, mazulītis lejā čuč. Un tā ak vai ak vai sajūta pēc festivāla, kad visa nakts nosmieta, to visu jauko jauko cilvēku kompānijās. Piecos no rīta, ābeles meta mums apkaltušās lapas, atgādinot, ka jau pienācis ir augusts.
LinkLeave a comment

[Aug. 3rd, 2014|04:18 pm]
[Current Music |Deptford Goth - Feel Real]

Manā priekšā stāv glīts zeltīti balts celiņš. Šorīt savācu Tavus puteklīšus, vecās ādas lauzku gabaliņus, dažas skropstas un kaut kādas neapmierinātās cerības. Šņaukšu sevī Tava vraka atlūzas, un piedod man jau tagad, kad pilnmēness naktī gaudoju zem Tava loga.
Link

[Jul. 29th, 2014|03:18 pm]
Tūliņ tūliņ līs. Nevaru pagulēt lielā karstuma dēļ. Jātiek vaļā no vecajām tapetēm, ne tikai tām, kas uz sienas. Čurkst virtuve un pakrūte.
LinkLeave a comment

[Jul. 23rd, 2014|03:28 pm]
Mantotajās ziepēs ir dzintari, tie maini uzaicināja doties uz to dzimteni. Gaidiet mani šīs piektdienas vakarpusē, es būšu klāt.
LinkLeave a comment

[Jul. 17th, 2014|11:33 am]
[Current Music |David Bowie - Heroes]

Labrīt - paradīzes putns!
Tu šorīt saullēktā, bradāji pa manu pļavu. Es Tevi gandrīz nepamanīju, migla bija bieza, kā mannā putra, tā gulēja uz lauka, resna un apmierināta. Tavi biklie soļi lavījās lēni, Tavai dvašai izdevās iekustināt gaisu, acu zīlītes izbaiļu piebriedušas, krāšņās spalvas uz muguras saboztas. Bezvējš sadevies rokās ar klusumu. Tu samini apkaltuša raspodiņa lapu - tai mirklī es pamanīju Tevi, mēs raudzījāmies viens otrā nekustīgi ilgi, miglai pamazām izklīstot, tā atklāja Tavu īsteno perlamutra krāsu spilgtumu. Kaimiņciemā ierājās kāds miegains duksis - Tu izbijies, savicināji spārnus un pacēlies gaisā. Ar skatienu lidojumā Tu sekoji man, sapratis, ka neesi apdraudēts, Tu eleganti nosēdies uz akas malas, saule viegli sildīja Tavu tumši violeto - apmierinato skaustu.
Raugoties Tevī ilgāk, es sāku just maigu siltumu pakrūtē. Tavs krāšņums, man šķita tik radniecīgi tuvs, Tava esība atgādināja - sen aizmirstu mazotnes atmiņu- kurzemes liedagā atrasto - plaukstas lieluma dzintaru. Tu atsauci manā atmiņā- bizbizmarīšu desmitus, kas pacēlušās no mana rādītāj pirksta gala un aizlidojušas debesīs. Tu liekas biji līdzās - priežu šalkoņā, vientuļos rudens vakaros, Tu biji turpat - zem sniega kupenām naksnīgā Rīgā. Tavas astes spalvas rotāja mēma taksista krūšu kabatu, kad iekļūstu tai avārijā.
Mirklī, kad to aptvēru, Tavs zeltītais knābis sarāvās, it kā smaidā, it kā izbrīnā, rozā punktotais cekuls sakustējās un caur Tavu knābi sāka plūst melodija, tas ko dzirdēju bija - ''I will be king and you - You will be queen'' es sāku smaidīt, un caur dziesmu Tu smaidīji man ''And you - You can be mean and I I'll drink all the time, cause we're lovers and that is a fact! Yes we're lovers and that is that!'' Es sāku smieties, acis pielija pilnas asaru, tās aumaļām tecēja pār maniem vaigiem, kaklu, krūtīm, tās nolija caur maniem papēžiem un saplūda ar rasu, bet Tu tikai turpināji dziedāt ar aizvērtam acīm līgani kustoties kompozīcijas pavadījumā ''Though nothing will keep us together, we could steal time, just for one day we can be Heroes for ever and ever..'' es asaru izmirkusi - kaila kustējos Tavā ritmā, Tu dziedāji - vēl par delfīniem un šautenēm. (Lentu magnetafons pārāk skaļi pļurkst, caur blakus dzīvokļa, atvērto logu) Drīz pēc tam, kopā ar pēdējo melodijas noti - Tu pacēlies gaisā un neatskatoties aizlidoji zilimelno negaisa mākoņu virzienā, es paliku stāvam, zem vecās apvītušās kļavas. Kurš no Jums tas bija? Atminēt-uzminēt. Ja satikšu vēlreiz- čukstēšu Tev.
LinkLeave a comment

[Jul. 16th, 2014|04:52 pm]
[Current Music |Maybe Someday by the Cure]

Izzīmēju Tevi no sevis ārā. Tu esi - sūnu ciema zēns, Tava lāpsta rok ceļu uz dienvidiem, bet es stāvu pagalma rietumu pusē, ar seju pret saulrietu, gar kājām man pinas zalkši. Vēja brīze atnes Tavu matu aromu, tā pati brīze saceļ jau kritušās liepu lapas - pāris centimetrus virs zemes, tās nočaukst un nolaižas pie manām pēdām, zalkši notur tās par uzbrucēju un netīši, bet ar nodomu iedzeļ manā kreisās kājas īkšķī, tas nesāp.
Tu turpini rakt imagināro sniegu, es pagriežu galvu pret dienvidiem - Tu attālinies meža virzienā. Krūmi un avenāji skrāpē Tavu pienbalto ādu, Tu savieb seju, Tev sāp, man gribas mesties Tev palīgā, ar mačeti skaldīt Tev taku, bet es tikai stāvu un noraugos kā mežs Tevi bez žēlastības aprij. Tu noklājies sīciņām asiņu tērcītēm, iebrien upē, Tavas saskrāpētās gūžas ir dēļu vakara mielasts, Tu nepretojies, pat šķiet, ka Tev tas patīk. Paskatoties augšup - vakara saule vibrē caur ozolu lapām, koki augot ēnā izstīdzējuši gari un spocīgi, tie atsauc atmiņā Tava tēva rokas - aukstas un stiegrainas. Tev izkāpjot no upes - ūdens pilienos gozējas odi, slapjajos matos iepinas naktstauriņi, Tu necenties tiem palīdzēt, tie sapinas Tavās cirtās, un aiziet bojā.
Tu esi kails, un pirmo reizi pamani, ka Tevi vēroju, Tu man pamāj un uzsmaidi- to silto mīļo smaidu. Es samulstu, iztrenkāju zalkšus un metos bēgt. Grants ceļš kož kailajās pēdās, skrienu - tik ilgi kamēr jūtu tikai ka papēžos ieurbušies sīciņie ledus laikmetu liecinieki. Piestāju ceļmalā - ir satumsis, atguļos sūnu cauraugušās meža zemenēs, mana straujā elpa sakrīt ar jāņtārpiņu gaismu spēļu intervāliem.
Tu esi mani panācis, mani nemanot Tu ērmīgs - ēnaini paslīdi garām, ar skatienu Tev sekoju, pamanu, ka Tu piestāj pie lielā laukakmens, nakts izrādās uz tā slēpusi, kādu stāvu, es atpazīstu viņas aprises, Tu apsēdies viņai blakus. Jūs abi esat kaili, Jūsu ārējās plecu pūciņas saskaras - naktstauriņi Tavos matos atdzīvojas, jāņtārpiņi sastingst, es aizveru acis - melnais caurums Jūs ierauj sevī.
Ieelpa - izelpa - ieelpa.
Atveru acis- saule ir dienas zenītā, esmu apžilbusi, kāds mani sauc. Ir silts rudens pusdienlaiks. Man ir trīsdesmit trīs, Tu pieskrien man klāt, Tu čuksti- ka vakar mēs apbrīnojami filigrāni dejojām valsi, un to ka nezināji, ka tovasar rakstīju par Tavu tēvu- Kamčatkas kalnos. Tu skaties man acīs un atkal smaidi, acu stūrīšos asaras gozējas laimes rievās, un to sauleszaķīši ķemmējot manas uzacis - mūs ierauj akacī.
''Oh maybe someday is when it all stops, or maybe someday always comes again...'' Šodien vairākkārt skanēja Roberta Smita balss austiņās, viņš liek man ticēt- vēlreiz.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]