Ķērpis ([info]kjeerpis) rakstīja,
@ 2019-10-30 22:29:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Gribētos jau kādreiz atvērtai iet cilvēcisku attiecību virzienā, plūst, ļauties, nedomāt, iztikt bez iespringuma čekojot, ka un kā tiec čakarēts, un kurā mirklī tas kļūs redzams, un tomēr uzzināšanas brīdī katru reizi jūtoties pārsteigtai un sāpinātai. Bet laikam tas nav iespējams. Cilvēki ir pieraduši patērēt otru cilvēku, apmierinot savas konkrētā brīža fizioloģiskās, emocionālās, sociālās vajadzības, pilnībā distancējoties no tā, ka patērētais ir dzīvs cilvēks ar savu sāpi un emociju, kas pēc tā paliek.

Patērē vai tiec patērēts


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2019-10-30 23:05 (saite)
bet zini cilvēki - čakarētāji nemainās. par to es ilgi domāju (visām tām 2.iespējām vai "īstā" cilvēka atrašanas brīnumiem utt) un tomēr nospriedu, ka sirds dziļumos cilvēks nemainās. varbūt pēc kāda laika pieaug saprātā, kad atklāj, ka piem. stabilas attiecības un ģimene ir diezgan svarīgi elementi sakarīgai eksistēšanai, tomēr "sūds tomēr paliek sūds un nekļūst par pīrādziņu".


ar to es gribu teikt, ka nevajag ļauties kaut kam tādam, kas būtu pelnījis ar lāpstu pa seju.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]kjeerpis
2019-11-03 16:20 (saite)
Daudz tādu cilvēku, bet nevar jau uzreiz atpazīt. Bet pa dzīvi vazāties, neizlaižot lāpstu no rokām, arī negribas.
Un nav jau slikti tie cilvēki, - grib ēst, ēd karbonādi. Tas tik tāds trulums - būt karbonādes ēdājam visās dzīves sfērās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?