Gribētos jau kādreiz atvērtai iet cilvēcisku attiecību virzienā, plūst, ļauties, nedomāt, iztikt bez iespringuma čekojot, ka un kā tiec čakarēts, un kurā mirklī tas kļūs redzams, un tomēr uzzināšanas brīdī katru reizi jūtoties pārsteigtai un sāpinātai. Bet laikam tas nav iespējams. Cilvēki ir pieraduši patērēt otru cilvēku, apmierinot savas konkrētā brīža fizioloģiskās, emocionālās, sociālās vajadzības, pilnībā distancējoties no tā, ka patērētais ir dzīvs cilvēks ar savu sāpi un emociju, kas pēc tā paliek.

Patērē vai tiec patērēts