Previous 20

Jun. 12th, 2019

Es esmu gatava nemeklēt, esmu izvēlejusies, 5.aprīlis bija ļoti laimīgs, tā viss līdz maijam. Un es atsakos domāt par to dienu un turpmākajiem notikumiem sliktu.
Jā, es teicu, ka biju gatava arī tam, ka būs lomkas pēc iepriekšējās dzīves, bet tas vienmēr bija ar pārliecību, nesatricināmu pārliecību, ka no manis neatteiksies.
No manis atteicās.
Es saku, uz brīdi, uztveršu šo kā lomku. Lai arī cik anormāli grūti man tas būtu.
Bāc, ik pa brīdim gribas uzrakstīt slikto sajūtu, bet nedrīkst, jo liekas, ka tad tas te iegrāmatosies.

Gribas izdzēst visus ierakstus par al, jo tas tagad ir tik nenozimīgi un saprotami neveslīgi, bet tai pat laikā ļauk man atskatīties.

Jun. 8th, 2019

Negribas rakstīt īsti atkal to visu destruktīvo, kas manī, apmuļļāt un grauzt sevi. Nekas jau dižs, atkal kādam es ļoti patiku, tikai ne kā meitene. Ļoti pievilku, līdz vairs nepievilku. Tagad, kad jāmēģina atkal vienpersoniski turēt muguru un galvu augšā, mokošās domas nepamet. Vai būtu lietas griezušās citādi, ja būtu paspējusi atklāt m, ka neesmu taču nekad bijusi ar vīrieti.. Daļa manis atviegloti noelšas, ka vismaz šo manu vājo vulnerability viņam neatklāju, tādējādi saglabājot savam intravertajam es kādu daļu sevis. Bet daļa jūtas absolūti muļķīgi.. Tik ātrs viņš bija savos spriedumos, ka nesaderam. Tas liekas tāds sūds. Fakin sūdains sūds.
Iekšējā apziņa arī saka, ka labāku par mani viņš patiešām nekad nesatiks, hah. Bet cik tas mani mierina, nezinu.
Mierina mani tas, ka viņi parasti vienmēr atgriežas. Sūdains sūds.

Jun. 1st, 2019

Mīļo, M.. es esmu Tava meitene, Tu esi mans M. Esmu Tavs brīnumiņš un puzlīte.
Kad Tu man saki - mana skaistā, gudrā, ilgi gaidītā meitene - es zinu, ka tas ir pa īstam īsti.
Vēderā tik silti, kad piedomāju par mums.

Jan. 28th, 2019

tik ļoti nogaidošs periods. tulkošu to tā, ka šis ir klusais periods, kurā lietas tiecas šķetināt mezglus, lai manifestētos.
tikko piedzīvoju pārbaudi, vai tiešām tas ir tas, ko vēlies, un tādu kā mazu step back vai downfall - kad ar m likās, ka viss ir grīstē, grāvī un vēl nez kādā aizā, pēc tā, kā sačakarēja mūsu ilgi sarunāto dienu. un no zila gaisa arī nokrīt al, kā pārbaude, kā satricinātājs.
bet, paldies, lielos vilcienos nejūtos izsista no sliedēm.
m, atrisini savas lietas!!!!!!!
es esmu pirmā labākā, es esmu iekārota un mīlēta.
pa īstam ir laiks iet gulēt, fakin 9 vakarā, jo vienkārši negribas būt nomodā, kurā nekas nenotiek. tikai domas. dažādu virzienu domas.

Oct. 5th, 2017

Es juutu, ka vinjam ir slikti. Un man tas saap..esot skolu pametis, zinu, cik vinjam svariigi, ko vinjsh dara.
Es esmu vinja patveerums..es taa juutu. Un to vinjsh shorbiid ir pazaudeejis. Es esmu atteikusies no vinja..peec tam, kad vinjsh atteicaas no manis.
Lai ko vinjsh teiktu, nedomaaju, ka esmu tik nepareizi juutosha un vinju nomaac shobriid kas cits.
Neinteresee mani vieglaaki celji un gaishaakas takas. Es redzu muusu celju.muusu.liidziigu, svariigu, atbalsoshu un papildinoshu. Arii tumshu. Jaa, bet dzilju.


Plusaa visam, es briizhiem juutos necereeti stabila. Laikam tas vienpuseejiibas staavoklis man ir stabilitaates staavoklis :D lol. Nee, vienkaarshi manaapzinja ir defineeta. Vinjsh ir tas. Un what goes around, comes around. Es ticu, zinu.

Jun. 18th, 2017

ļoti patīk lēnie rīti, kad al ļauj man vāļāties ilgāk, noskūpstījis manu plecu, aiziet uztaisīt kafiju pie sava baltā, mazā kafijas galdiņa..un es caur miegainām acīm, matu pinkām pāri sejai, manu, kā vispirms skan viņa kustības, kā viņš kailajā torsā grozās, iesmej un joko, čubina man, savai mīļajai, kafiju..saule izgaismojusi istabu, esmu iepinķerējusies segā, bet par visu visvairāk izgaismo mūsu saskaņa, mūsu tuvums, kā garīgs, tā ķermenisks. un viņa teiktais - es tik ļoti Tevi mīļoju, mīlu un man nav bail to teikt, l. viņš sēž uz gultas malas ar balto kafijas krūzi, es esmu pazudusi starp viņa smaidu, viņa torsu, reibinošo kafijas smaržu un sajūtu gaisā, joprojām caur savām matu pinkām, bet piekļaujos, ieritinos al, noskūpstu viņa roku, plecu un lieku saprast, ka ir tikai mīlestība starp mums abiem, ir tikai šī mūsu realitāte. ahhh. un iepriekšējās nakts sekss bija pilnīgs. viss ir pilnīgs. un rīts turpinās viņam skaitot manas dzimumzīmītes. sākot ar tām, kas uz sejas, tad rokas, tad ķermeņa un kājām. es esmu viņa smarža, viņa lūpas, esmu viņa patvērums. al jūt mani kā savu un nebēg, viņš apbrīno mani, ir labāks, kā pats iedomājas, mēs esam vispatiesākie, kad viens ar otru, kad viens pret otru. al novērtē mani, īpaši, kad viņš manas ģimenes priekšā saka, ka viņš ir saticis to, kas viņam ir bijis jāsatiek, un, ka mēs esam divi no viena, kas ceļ viens otru. jo tā ir.

es atļauju, atļauju tam notikt :) receiving, receiving. loa.

Jun. 14th, 2017

lietas, kuras man ir izdevies manifestēt - labās lietas -
: domāju, ka toreiz ar nb tas arī tā bija
: ka mani sauca par skaistu, ka dzirdēju vārdus, ko vēlējos dzirdēt
: ka ieguvu profesiju, ar kuru strādāt, pelnīt
: ka ieguvu objektu tādu, kā reiz par l runāja sm

aizbaidīt šaubas, aizbaidīt šaubas.

damn , iesāku šo pirmdien, ielieku trešdien. smaidu, viss ir.haha :

Jun. 8th, 2017

ticu, ticu, ticu. izmazgāšu matus, aiziešu uz baznīcu, sarakstīšu, pierunāšu universu.

Apr. 25th, 2017

It kaa nav, ko teikt. It kaa var mulljaat uz rinjkji. Esmu pilna un tuksha reizee. Manii ir tik daudz, un reizee tik ljoti nekaa. Nedaudz bail, ka uz riitdienas psihiatra tikshanos lieku tik daudz ceriibu. Mazums, liks man vnk mediteet un iet iet uz jogu.

Es ticu un neticu reizee. Gan vinjam, gan savam sapraatam.
taads raudaamgabals juutos.

Es kaarteejo reizi gribu pierunaat universu..nu neljauj manaam asaraam liit pa tuksho..

Aj, kad atceros visu, kas manaa galvaa sakriit puzlee, ka tieshaam varbuut par mani kaa fani vnk smejas, izmanto, izbauda uzmaniibu..vot tad gan es no vienas puses absoluuti sev ticu, gan arii ceru, ka esmu vnk praataa nelogjiska..

Mar. 4th, 2017

mana pašvērtība nav atkarīga no viņa uzmanības. viss, bļ.
nē, tas nav viss starp mums, bet pašai sev uzsaukums, slimajai prāta pusei, bļ,

Jan. 29th, 2017

viena vienīga jūtu caureja.

Jan. 26th, 2017

tas debīlais mirklis, kad tev beidzot ir jūtas, bet tās tevi pašu sāpina. tas reiz bija tik briesmīgi, kad es jutu, ka manī nav pretjūtu, ka nevaru atbildēt, ka jūtos tukša.
tagad, kad jūtos pilna un atdevīga, man liekas, ka atkal ir jābremzē. kas lēni nāk, tas labi nāk? labs nāk ar gaidīšanu? kāpēc man reizē viss it kā liekas viegli, bet reizē arī sasodīti sarežģīti un smagi. liekas jau, ka galu galā viss vienīgais vainīgais ir vēl nepārvarēta iekšējā nepārliecība par sevi un kkāds pieredzē gūts komplekss.
tik traki vispār, ka pašsajūta un mana diena ir tik ļoti atkarīga no viņa.
bļin, esi taču pašpietiekama.

Jan. 18th, 2017

13.piektdienā mēs beidzot dejojām, mēs beidzot pieskārāmies kaut nedaudz. nu tas nebija daudz pēc būtības, bet daudz priekš bijušā. pat neatceros, cik dejas, bet tā nebija viena. un beidzot Tu mani ar rokām vadīji uz vietu. un dalījām krēsluuuuu......man joprojām ir tā sajūta pirkstos un uz ķermeņa. aaaaiiiihhhhh

Jan. 10th, 2017

reāli kas ir reāls. kas tas par savādu gājienu, ka, pēc maniem asaru un sāpju plūdiem (ok, viņš jau par tiem nezināja), tam otram tieši liekas, ka viss ir gandrīz pakāpiens uz priekšu?? aktivitātes pieaugums? plānu veidošana? smaidi un runas? kooooaaaa??
vienkārši Bļāviens tas ir.
piekrītu, ja nepārtraukti iekšēji jāšaubās - ir, vai nav - tad visdrīzāk nekā tur nav. bet es iekšēji Zinu, ka ir, tikai reaaaaļna klibo izpausme. VAI arī pastāv attaisnojumi, ko pati sev stāstu, lai barotu ilūzijas.

vienmēr tāpēc arī esmu izvairījusies no dažādām sarakstēm, lai nebūtu tik citreiz dziļas aizas starp to, kas ir virtualitāte un kas realitāte. lai abas tomēr spētu nebaidīties pārklāties un saistīties, lai neliktu pārlieku mulst vai izteiktais, izrādītais nebūtu reāli izdarāms. Al, nu saņemies, kāpsim sev pāri, es kāpšu, Tu kāpsi, vienkārši mēģinām saplūdināt abas -alitātes.
nevis fakin bildē un sūti man bildes, ka esi tik tuvu manai mājai un gandrīz brauc garām, bet vnk tiešām piebrauc! nu, aiziet, puika!

Jan. 9th, 2017

pilnīgi galvā sista jūtos. un vispār arī sirdī dauzīta. lauzīta, izmocīta. nesaprotu, kāpēc tāds pārbaudījums man tika uzlikts. gan tādā ziņā, ka ļoti sapriecāties un uzreiz atkal krist, gan tas, kādā veidā man bija jākrīt un arī cik ilgi un pamatīgi pēc tā jāraud.
izlikties, ka es esmu sveša, neinteresanta un nevajadzīga bija tik ļoti ne-nepieciešams. it kā manis nebūtu, ne skatiena, ne uzrunas, kur nu vēl pieskāriena, kaut netieša, ne joka, ne reakcijas, viss apspiests, viss noslēpts, nekā nav, nav arī bijis, nebūs, tevis te nav, esi sveša, nepazīstama, viss ir slēpjams un varētu arī nebūt nemaz te.muguru jau +/- esmu pagriezis pret tevi.
tīri kā cilvēks, ja ne meitene, kam varētu izrādīt uzmanību, es to nebiju pelnījusi.
un kā........kā var tajā pat brīdī likties, ka viss ir lieliski, bez maz vai uzlabojies, lai gan es fakin izkāpjot no mašīnas jau esmu izplūdusi karstās, sāpīgās un smagās raudās. man nav saprotams.
un kas ir interesantākais, ka jūtas (jā,nu ir, ir jūtas, jau no sākta gala tās ir jūtas) gluži nav mainījušās. esmu tikai ļoti sāpināta, ļoti nepelnīti sāpināta un atsista atpakaļ.
un, ja godīgi, tiešām nezinu, vai esmu vienīgā.
nekad to vairs negribu pieredzēt, viss ar Tevi saistītais ir ļoti sāpīgs pārdzīvojums man. nedomāju, ka ar nodomu gribi mani sāpināt, bet..kas ir.. tiešām tas, ka Tev nav pieredzes šādās lietās ir visa atbilde??? tā nevar, tā nevar, nedrīkst, nedrīkst mani mocīt. ikviens, kam es šo pastāstītu, atbildētu, ka te nav vērts, ko darīt. jo tā pret cilvēkiem neizturas, kur nu vēl, ja virtuāli it kā izrāda interesi. kad apkārt ir mani cilvēki, tad uzmanību izrādīt nedrīkst, kad viņa cilvēki tad arī ne, bet divatā tikties vispār nevar. tttttttad ko un kad var. kādos apstākļos drīkst????
es esmu atvērtāka, kā jebkad varētu būt bijusi līdz šim. skaitās, ka Tu arī? tas ir tā?

Jan. 6th, 2017

kāpēc, kāpēc, kāpēc reizē ir jābūt tikkk slikti. es viņam uzticos, es viņam gribu uzticēties, es viņu jūtu kā savu. tā ir vecā nepašpietiekamība, mazvērtība??? kas???
un kā man reaģēt tajās situācijās, kad viņa acis un uzmanība ir uz an? man fiziski tik slikti paliek, fiziski gribas vemt, gribas iet prom no sava mūža hobija, gribas raudāt un grimt zemē. kamēr viņš izvēlēsies...kādēļ tādas (cerams) muļķības par izvēlēšanos vispār esmu sējusi sev galvā???? tikkk slikti, tikkk slikts scenārijs ir manā galvā, jo tikai tāds ir pieredzēts iepriekš.
es taču it kā zinu, ticu, ka viņš ir labāks. bet, vai viņam pietiek ar mani.
Al, es lūdzu Tevi, es lūdzu visu universu, lai esam Mēs. lai Tu gribētu tikai mani, lai man būtu spēks Tevi sagaidīt.
kas šoreiz ir atkarīgs tieši no manis, kad es esmu slima, un tai zebiekstei ir brīvas rokas? man ir tik pretīgi no sevis, ka manā galvā visp top šie scenāriji, laimīgie un nelaimīgie, visi.
universs, lūdzu, lai manas karstās asaras tomēr spēj aizrunāt nākotni.

Dec. 1st, 2016

Al, manī ir pārliecība, Tu esi man. ar rojalu tas tomēr bija nepārliecinošāk, tas tagad viss it kā sakrīt pareizajās kastītēs. cik ļoti, ļoti, ļoti es vēlos, lai tā nebūtu vien ilūzija.
Al, es gribu ar Tevi tikties, sarakstīties, runāt. Tu esi tik labs, kā es iedomājos, es zinu. es ticu Tev.
universs, ir taču jābūt tā, kā es jūtu. vienreiz. šoreiz. vai viņam ir kāda šāda pārliecība? bļāviens, nu bļāviens!!!

Nov. 29th, 2016

blin, nu kāpēēēēc, kāpēc tik krasi un nepārtraukti mijas ļoti labi ar ļoti slikti, līdz pēkšņi atkal ļoti labi un ļoti slikti. kas var ilgstoši izdzīvot šitos amerikāņu kalniņus. tas tikai citiem ir pārsteigums, ka man ir miega traucējumi, man pašai jau sen skaidrs, kas par lietu.
Al, Tu man vienkārši nereāli paskaidrojami un reizē neizstāstāmi patīc. tāds karstums plaušās un krūtīs tik sen nebija iededzies. un reizē miers. un reizē es esmu es pati, un man liekas, ka Tu arī vari būt pats. tas patiešām ir klikšķis, nu nevaru nekā citādāk labāk pateikt.
bet tai pat laikā tās reāli jūtamās sirdssāpes, kas ir saistītas ar Tevi un an.. kur ir mana pārliecība, ka es esmu pārāka? it kā jau pieprasīt no Tevis vēl kādus apliecinājumus būtu nepareizi, nenormāli un vnk psihiski stulbi. bet, zini, es nezināju, ka TĀ varu justies ar/pret kādu. un es neredzu mums galu, saproti. neredzu tam beigas.
tas ir pilnīgs vāks...uznesties visaugstākā virsotnē un iekrist dziļākajā pazemē. kā toreiz, kad izstaigāju pirmo sniegu, izraudāju jau, liekas, visu. un tad Tu atrakstīji................kādu motīvu vadīts? es ceru, ka kādreiz pastāstīsi man. Al, es redzu mūs.
un tas, kā "pavadījām" 7dienu manā drabā, tas bija vislabākais, kas vispār, vispār varētu notikt. un kā ar acīm meklēji mani koncertā...es taču to nevaru izdomāt no sevis.... lai gan arī an Tu meklēji mūsu pirmajā koncertā.. sirds man tad lūst stikla lauskām, un griežas un graiza...
bet es ticu, ka Tu esi tāds, kas nekad neko tādu man nenovēlētu. ticu es Tev!
universsssssss, lūdzu, ļauj notikt.

Nov. 6th, 2016

al

nē, viņš ir kaut kas. kas man sen nav licis tā justies. labi, nekas tāds jau. bet pēkšņi kaut kas tik sakarīgs un it kā pieejams un nebaidās kontaktēties un ir tas un tas un tas un tas un tas...
pagaidām tā, visticamāk, ir vienpusēja jaunu asiņu jūsma, bet .. tik grūti paskaidrojami. tikko bija tik daudz domu par viņu, tik daudz +, viens pēc otra (ar iekšējām bailēm tomēr gribēt saprast, kur ir tas nožēlojamais -).
tik ļoti negribu ko vienpusēju, atkal vienpusēju, nevienlīdzīgu.
nelielā aizdoma manī grib audzēt asniņu, ka tā ir kā man reizēm liekas, ka tas nebūt nav vienpusēji, ka pēkšņi man ar kādu pēc ļoti ilga laika rezonēēēēēē abpusējiiiii.
bail par to domāt dziļāk. bet manī nav tādu izteiktu baiļu par visu. tikai milzīgi milzīga interese.

Aug. 26th, 2016

sūdi. esmu kļuvusi tik nelīdzsvarota. ar visu to slimību un domāšanu ar to kļūstu tikai vieglāk ievainojama, stulbā, pati sevi ievainoju un plēšu brūces, paplašinu tās un beru sāli. vājprātīgas pēdējās dienas. bimbampudelīt maksā vienu rubulīt.
sāpīgas ir visas atmiņas par rojalu, man pat paliek bail. bet vienmēr ir pretīgi, vienmēr, vienmēr ir pretīga pēcsajūta, mokoša, mokoši pretīga pēcsajūta. kādēļ es nepārtraukti situ sev tikai vājajās vietās.
tās nelīdzsvarotās puses savā starpā cīnās tik dzīvi, bet stulbākais, ka nav rezultāta, es galu galā neļauju uzvarēt kādai no tām. tas kā diena un fakin nakts, cīnās, brīžiem viens, brīžiem otrs, un brīžiem pārklājas un mainās pat nesakarīgi bieži. pārliecinātība pret dzīves bailēm. es nezinu, cik un kā ļauties slimībai mani ietekmēt. varbū varētu vienreiz izlīdzsvaroties. izdomāt vienreiz, vai būšu tās sakauta, ok, ja ne sakauta, tad piezemēta. vai arī, ne tikai par spīti tai visu darīt, bet pat pateicoties tai augt, rādīt, pierādīt. oh, ja es būtu tāda, kādus cilvēkus es apbrīnoju....

man atkal kļuvis vairāk bail no cilvēkiem. arī mīnusā gājis mans libido.
tik skaudri un sāpīgi liekas, ka es izniekoju sevi, savu dzīvi, izniekoju to, ko manī ielikuši vecāki, draugi, ģimene. izniekoju cerības. pret sevi jau sen

June 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30      

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba