Balāde

Es atlaižu, atlaižu, atlaižu šīs konstantās dusmas. Pat nejūtos, ka to daru, jo tas viss tur ir iekšā. Bet es saku, ka atližu atlaižu atlaižu.. ir pārāk grūti to nest visu laiku līdzi. To, kā viņš uz mani skatījās, kāda mums bija sajūsma vienam par otru un esot viena otra klātbūtnē, pilnīgs piepildījums tik esot blakus, kā tas pārvērtās nevērībā, noliegumā un pretīgumā. Vai es esmu laimīga, viņš atļāvās man pajautāt. Es gandrīz uzsprāgu. Es katru dienu gandrīz uzsprāgstu. Viņam noteikti pat prātā neienāk, cik es sprāgstu un raudu un joprojām izdzīvoju un pārdzīvoju. Vismazāk es gribu dzirdēt to atbildi no viņa paša. Man nāk vēmiens.
Aizvērt, aizvērt sajūtas uz to visu. Atstāt to kā rētu. Bet man tur vēl nav rēta. Ir tik krevele, atrauta krevele. Atlaižu, atlaižu, atlaižu.

Kas ir tālāk? Vai tur ir manis izapņotā dzīve Lgtn neraugoties uz šo periodu? Ir vērts kaut ko būvēt galvā? Daļai manis tik liela pretestība ir pret jebko. Atlaist, bļe. Atlaist pretestību. Man riebjas, ka es būšu to šeit ierakstījusi, šo negatīvās esamības piezīmi, kas tādējādi atlal iegrāmatosies un man nāks vēmiens katru reizi, kad ieraudzīšu.
Un 20gadīgajai sev varu tikai teikt - vai būs labāk? Jā. Bet būs arī daudz sliktāk. Bet arī labāk. Bet arī sliktāk.

Es viņam pastāstīju, ka neuzticos viņam. Viņš bija sašutis, jo neko nekad nav darījus tādu, lai man tam būtu pamats.
Viņš teica, ka no manis neatteiksies. Viņš atteicās. Viņš plānoja ar mani bērnus. Viņš nespēja pat būt ar mani vienā gultā.
Paldies.

Vai kādreiz šīs sirdssāpes liksies smieklīgi vieglas???? Kādreiz pārstāšu justies tik dziļi atraidīta?????? Kādā veidā viņa ir spēcīgāka par mani??? Šis jau nav stāsts par mani vai viņu. Viss ir stāsts tikai par mani. Par mani un manām domām par sevi. Bet manam sagrautajam pašvērtējumam katru dienu redzēt atgādinājumu, ka tiešām esmu zaudētāja, ir sasodīdi grūti!!! Un viņš vispār ir kaut kāda balva? Hvz. !!!!
Es nespēju ar viņu dalīties savā visjūtīgākajā ģimenes priekā. Es nezinu, vai viņš to vispār gribēja. Bet par bērniem ar viņu runāt... kad tas ir lielākais sapnis, uz ko mēs gājām. Tas tagad gan liekas nožēlojami. Fakin viss ir nožēlojami.

Universs, lūdzu nedari tā, ka šīs asaras nav neko vērtas!!! Es atkal esmu pieraduājusi kārtējo taksi. Universs, Visum, kà man tevi uzrunāt... palīdzi manifestēt šīs sāpes vieglumā, kaut kamī skaistā un liec manām vēlmēm notikt.

Viss, man jau ir kauns šajā taksī.

es jau pa daļai zinu sevi zinu, ka esmu bijusi šādā fakinā dzīves izmisumā. tikai agrāk es negāju uz terapiju, agrāk man tikai likās, ka mana dvēsele ir dziļi ievainota. agrāk es tomēr vēl nebiju dzirdējusi, ka ar mani pēc iespējas drīzāk grib veidot ģimeni, es nebiju to savā galvā būvējusi. nebiju arī ar kādu bijusi tik tuva. iepriekš no manis, pēc runām par kopīgiem bērniem, nebija neviens aizgājis pa taisno pie bijušās. tagad tiek gaidīts, ka es spēšu to pieņemt un dzīvot, it kā nekas nebūtu bijis. manā pašvērtībā ir milzīga brūce. vai es varu būt mierā ar to šobrīd? pieņemt šos apstākļus, lai virzītos kaut kur, kur arī mani sapņi piepildās?
iepriekš es arī vēl nezināju, ka veidot ģimeni man var arī izrādīties grūtāk, un ka visur nevar vainot tikai manu garīgo stāvokli vai pastāvīga vīrieša neesamību.

jā, es esmu diezgan laimīga, ka ar iepriekšējiem objektiem nekas arī neizveidojās. man ir full closure, ka rojals tagad cenšas no manis izvilkt kaut kāādus apliecinājumus, ka starp mums joproooojām kaut kas ir. nav, un mani tas neuztrauc.
ar al man nav kontakta un arī neredzu vairs, par ko būtu. viņi grib, lai esam draugi. es nevaru. ha, un man likās, ka tie abi man sadragāja dvēseli, kad izslēdzu viņus no savas dzīves. taisnība, gadiem izvairījos un jutu aizvainojumu un visticamāk arī tagad ietu ar līkumu un neceru, ka mūsu ceļi īpaši krustosies.

rū saka, ka man jādomā par saviem mērķiem, jāpilda tie, lai arī ne duetā - darīt to vienalga sev. ņemt suni. pirkt mašīnu. nostādīt robežas. novilkt to mūķenes tērpu.

es jūtos, ka man nav tiesību būt aizvainotai, bet aizvainota ķērcoša vārna pēdējā laikā es jūtos visbiežāk.

patiešām gribu būt neievainojama, tāda, kuras pasauli nevar sagraut. es gribu būt viss pretējs tam, kāda esmu. no self love whatsoever.

terapija? nezinu, tā ir vieta, kur es nu jau šņukstu un raustos, un pieņemu, ka esmu vienīgā, kas tajā telpā sevi džadžoju. bet ir grūti laikam tomēr līdz galam panākt, lai mani saprot.

man ir jāatrod atkal tā vieta sevī, kur es jūtu labas emocijas. kur es pati tās varu uzjundīt.


par ko man brīžiem ir viiiiisvairāk žēl, ka pēc tuvības ar m manī ir palikusi nevis pārliecība par savu sievišķību vai sapratne, ka tuvība ir ok, bet milzīgs pretīgums pret sevi, savu ķermeni tādā kontekstā un nespēja iedomāties sevi vēl nonākt kādā tuvības situācijā. un es jau atkal raudu.
protams, visi padomi ar - tieši vajag vēl mēģināt un darīt, lai rastu apliecinājumu sev, ka tā nav taisnība. bet, vai jūs esat bijuši manā prātā? tas liekas neiespējami, ka varēšu kādam vēl uzticēties, ka varēšu izdzēst no atmiņas m pretīgumu pret mani. viņš jau var noliegt un teikt, ka neko tādu nekad nav domājis, bet es tur biju. es to jutu. viņam bija no sevis pretīgi un manis. un viņš vainoja mani. vai arī sevi, bet viņš riebās sev esot tikai ar mani. ar nevienu citu tā nav bijis. šie ir tik sāpīgi vārdi, kamols kaklā, kārtējā lieta, ko es sev skandinu galvā, ne viņš. viņš jūtas tīri aizgājis.

es gribu ceļu ārā no šī. universā jābūt versijai, kur ir laimīgs duets, kas kopīgi veido savu nākotni. un es esmu daļa no šī dueta.

pret mani darbojas apgriezti likumi? "ar katru šķiršanās reizi arvien paliek vieglāk". nē, fakin, tu vēlreiz pēc aizas ar sāpēm esi izlīdis ārā un jutis, ka vari uzticēties, lai atkal nokļūtu pat nevis tajā pašā aizā, bet citā, asākā, kas sadursta vai sagraiza gan vecās rētas, gan nupat jaunās.
vairāki mēneši ir nodzīvoti cenšoties izbēgt no realitātes guļot. un notrulinot laiku un galvu ar primitīvām izklaidēm. fakin guļošā princese.
no vienas puses jau varu sev teikt - esi tak te jau bijusi, tad jau zini, ka tiksi ārā un vajadzētu jau zināt kā un ko. bļe, es atkārtojos, es tiktiešām jūtos traģiski viegli ievainojama un ievainota. es biju ļoti labā garīgā vietā. lai tagad atkal izdomātu sevi no jauna..
negribēju jau pierakstīt, ka nu tam ir klāt trauma (?) par seksu. jo negribu, lai tas, ka tā ir trauma, tiktu kaut kā iemūžināts ārpus mana prāta. bet tikko, fakin cenšoties būt ar sevi tuva, viss atkal rezultējās konvulsīvās raudās un atmiņu uzplaiksnījumos par to, cik negribēta jutos. jūtos.
es dzirdu, kad draugi saka, ka tā nav mana vaina, ka viņam bija problēmas ar sevi. bet tas tak fakin izpaudās pret MANI. un es negribu, lai es esmu iemesls, kāpēc viņš vai ne viņš nejūtas kā vīrietis ar mani. jo mani "nesanākšana" neuztrauca, bļe. un izdomāt, ka mums nesaskanēja tuvībā, kad viņš bija mans pirmais vīrietis, ir fakin netaisnīgi. un ka aizgāja gulēt pie bijušās arī ir fakin wtf bļe netaisnīgi.
tas tiešām bija atbrīvojoši tev atzīt, ka neesmu bijusi tuva ar citiem, mēs tam piegājām tiešām rūpīgi, es tev par to nevaru pārmest, cik tuvi bijām sākumā. un cik jutos droši. līdz tas pārvērtās šajā.
"es nespēju tev atdoties tā, kā tu man atdodies". fair. but not fair. mēs neesam vairs divdesmitgadīgi, idiot. pirms mēs aizrāvāmies, es tev teicu, ka nerunāju ar kuru katru par mūsu kopīgo bērnu vārdiem..
tiešām, es nereti domāju, ka varbūt cilvēkiem kā man nav jābūt šajā pasaulē. jo nejūtu, ka kāds tos % uzmanības un jūtu, rūpju un kopīgas augšanas spētu pretstatīt ar tikpat %. man tiešām liekas, ka mazāk nav vērts.
"ej ārā, esi taču young, free, beautiful, enjoy life, one night stands, izbaudi randiņus" . man tas tiešām nedod gandarījumu. un es negribu vairs darīt lietas, kas nedod gandarījumu. negribu es skūpstīt viņus, ja manī nedzirkstī acis pret viņiem. un ja viņiem nedzirkstī acis pret mani. mani visu. manu prātu, augumu un kopīgu nākotni.

neko man nafig nenozīmē arī bijušā iedomu tēla atzīšanās mūžīgā apjūsmē pret mani. lai dzīvo savu rojalo dzīvi. un kafiju dzert ar al liekas mazsvarīgi un pie joda viņus.
k saka, ka m mani nodevis. es joprojām neesmu vienaldzīga pret viņu. es jūtos drīzāk, ka nodotu savu/mūsu izdomāto nākotni. tā tiešām bija abu domāta un celta. no kā man tagad vajadzētu nākt vēmienam.
vēmiens man nāk gan. bet no savām iedomām par viņa tagadējo dzīvi un darbībām. nākt pie manis no rīta un gribēt manu sabiedrību, kad nāc no viņas gultas?? klausīties stāstos kuros slēp viņas klātbūtni?? fakin uzkurinos atkal. viņa manā realitātē neeksistē.

Es esmu gatava nemeklēt, esmu izvēlejusies, 5.aprīlis bija ļoti laimīgs, tā viss līdz maijam. Un es atsakos domāt par to dienu un turpmākajiem notikumiem sliktu.
Jā, es teicu, ka biju gatava arī tam, ka būs lomkas pēc iepriekšējās dzīves, bet tas vienmēr bija ar pārliecību, nesatricināmu pārliecību, ka no manis neatteiksies.
No manis atteicās.
Es saku, uz brīdi, uztveršu šo kā lomku. Lai arī cik anormāli grūti man tas būtu.
Bāc, ik pa brīdim gribas uzrakstīt slikto sajūtu, bet nedrīkst, jo liekas, ka tad tas te iegrāmatosies.

Gribas izdzēst visus ierakstus par al, jo tas tagad ir tik nenozimīgi un saprotami neveslīgi, bet tai pat laikā ļauk man atskatīties.

Negribas rakstīt īsti atkal to visu destruktīvo, kas manī, apmuļļāt un grauzt sevi. Nekas jau dižs, atkal kādam es ļoti patiku, tikai ne kā meitene. Ļoti pievilku, līdz vairs nepievilku. Tagad, kad jāmēģina atkal vienpersoniski turēt muguru un galvu augšā, mokošās domas nepamet. Vai būtu lietas griezušās citādi, ja būtu paspējusi atklāt m, ka neesmu taču nekad bijusi ar vīrieti.. Daļa manis atviegloti noelšas, ka vismaz šo manu vājo vulnerability viņam neatklāju, tādējādi saglabājot savam intravertajam es kādu daļu sevis. Bet daļa jūtas absolūti muļķīgi.. Tik ātrs viņš bija savos spriedumos, ka nesaderam. Tas liekas tāds sūds. Fakin sūdains sūds.
Iekšējā apziņa arī saka, ka labāku par mani viņš patiešām nekad nesatiks, hah. Bet cik tas mani mierina, nezinu.
Mierina mani tas, ka viņi parasti vienmēr atgriežas. Sūdains sūds.

tik ļoti nogaidošs periods. tulkošu to tā, ka šis ir klusais periods, kurā lietas tiecas šķetināt mezglus, lai manifestētos.
tikko piedzīvoju pārbaudi, vai tiešām tas ir tas, ko vēlies, un tādu kā mazu step back vai downfall - kad ar m likās, ka viss ir grīstē, grāvī un vēl nez kādā aizā, pēc tā, kā sačakarēja mūsu ilgi sarunāto dienu. un no zila gaisa arī nokrīt al, kā pārbaude, kā satricinātājs.
bet, paldies, lielos vilcienos nejūtos izsista no sliedēm.
m, atrisini savas lietas!!!!!!!
es esmu pirmā labākā, es esmu iekārota un mīlēta.
pa īstam ir laiks iet gulēt, fakin 9 vakarā, jo vienkārši negribas būt nomodā, kurā nekas nenotiek. tikai domas. dažādu virzienu domas.

ļoti patīk lēnie rīti, kad al ļauj man vāļāties ilgāk, noskūpstījis manu plecu, aiziet uztaisīt kafiju pie sava baltā, mazā kafijas galdiņa..un es caur miegainām acīm, matu pinkām pāri sejai, manu, kā vispirms skan viņa kustības, kā viņš kailajā torsā grozās, iesmej un joko, čubina man, savai mīļajai, kafiju..saule izgaismojusi istabu, esmu iepinķerējusies segā, bet par visu visvairāk izgaismo mūsu saskaņa, mūsu tuvums, kā garīgs, tā ķermenisks. un viņa teiktais - es tik ļoti Tevi mīļoju, mīlu un man nav bail to teikt, l. viņš sēž uz gultas malas ar balto kafijas krūzi, es esmu pazudusi starp viņa smaidu, viņa torsu, reibinošo kafijas smaržu un sajūtu gaisā, joprojām caur savām matu pinkām, bet piekļaujos, ieritinos al, noskūpstu viņa roku, plecu un lieku saprast, ka ir tikai mīlestība starp mums abiem, ir tikai šī mūsu realitāte. ahhh. un iepriekšējās nakts sekss bija pilnīgs. viss ir pilnīgs. un rīts turpinās viņam skaitot manas dzimumzīmītes. sākot ar tām, kas uz sejas, tad rokas, tad ķermeņa un kājām. es esmu viņa smarža, viņa lūpas, esmu viņa patvērums. al jūt mani kā savu un nebēg, viņš apbrīno mani, ir labāks, kā pats iedomājas, mēs esam vispatiesākie, kad viens ar otru, kad viens pret otru. al novērtē mani, īpaši, kad viņš manas ģimenes priekšā saka, ka viņš ir saticis to, kas viņam ir bijis jāsatiek, un, ka mēs esam divi no viena, kas ceļ viens otru. jo tā ir.

es atļauju, atļauju tam notikt :) receiving, receiving. loa.

lietas, kuras man ir izdevies manifestēt - labās lietas -
: domāju, ka toreiz ar nb tas arī tā bija
: ka mani sauca par skaistu, ka dzirdēju vārdus, ko vēlējos dzirdēt
: ka ieguvu profesiju, ar kuru strādāt, pelnīt
: ka ieguvu objektu tādu, kā reiz par l runāja sm

aizbaidīt šaubas, aizbaidīt šaubas.

damn , iesāku šo pirmdien, ielieku trešdien. smaidu, viss ir.haha :

ticu, ticu, ticu. izmazgāšu matus, aiziešu uz baznīcu, sarakstīšu, pierunāšu universu.

It kaa nav, ko teikt. It kaa var mulljaat uz rinjkji. Esmu pilna un tuksha reizee. Manii ir tik daudz, un reizee tik ljoti nekaa. Nedaudz bail, ka uz riitdienas psihiatra tikshanos lieku tik daudz ceriibu. Mazums, liks man vnk mediteet un iet iet uz jogu.

Es ticu un neticu reizee. Gan vinjam, gan savam sapraatam.
taads raudaamgabals juutos.

Es kaarteejo reizi gribu pierunaat universu..nu neljauj manaam asaraam liit pa tuksho..

Aj, kad atceros visu, kas manaa galvaa sakriit puzlee, ka tieshaam varbuut par mani kaa fani vnk smejas, izmanto, izbauda uzmaniibu..vot tad gan es no vienas puses absoluuti sev ticu, gan arii ceru, ka esmu vnk praataa nelogjiska..

mana pašvērtība nav atkarīga no viņa uzmanības. viss, bļ.
nē, tas nav viss starp mums, bet pašai sev uzsaukums, slimajai prāta pusei, bļ,

viena vienīga jūtu caureja.

tas debīlais mirklis, kad tev beidzot ir jūtas, bet tās tevi pašu sāpina. tas reiz bija tik briesmīgi, kad es jutu, ka manī nav pretjūtu, ka nevaru atbildēt, ka jūtos tukša.
tagad, kad jūtos pilna un atdevīga, man liekas, ka atkal ir jābremzē. kas lēni nāk, tas labi nāk? labs nāk ar gaidīšanu? kāpēc man reizē viss it kā liekas viegli, bet reizē arī sasodīti sarežģīti un smagi. liekas jau, ka galu galā viss vienīgais vainīgais ir vēl nepārvarēta iekšējā nepārliecība par sevi un kkāds pieredzē gūts komplekss.
tik traki vispār, ka pašsajūta un mana diena ir tik ļoti atkarīga no viņa.
bļin, esi taču pašpietiekama.

13.piektdienā mēs beidzot dejojām, mēs beidzot pieskārāmies kaut nedaudz. nu tas nebija daudz pēc būtības, bet daudz priekš bijušā. pat neatceros, cik dejas, bet tā nebija viena. un beidzot Tu mani ar rokām vadīji uz vietu. un dalījām krēsluuuuu......man joprojām ir tā sajūta pirkstos un uz ķermeņa. aaaaiiiihhhhh

reāli kas ir reāls. kas tas par savādu gājienu, ka, pēc maniem asaru un sāpju plūdiem (ok, viņš jau par tiem nezināja), tam otram tieši liekas, ka viss ir gandrīz pakāpiens uz priekšu?? aktivitātes pieaugums? plānu veidošana? smaidi un runas? kooooaaaa??
vienkārši Bļāviens tas ir.
piekrītu, ja nepārtraukti iekšēji jāšaubās - ir, vai nav - tad visdrīzāk nekā tur nav. bet es iekšēji Zinu, ka ir, tikai reaaaaļna klibo izpausme. VAI arī pastāv attaisnojumi, ko pati sev stāstu, lai barotu ilūzijas.

vienmēr tāpēc arī esmu izvairījusies no dažādām sarakstēm, lai nebūtu tik citreiz dziļas aizas starp to, kas ir virtualitāte un kas realitāte. lai abas tomēr spētu nebaidīties pārklāties un saistīties, lai neliktu pārlieku mulst vai izteiktais, izrādītais nebūtu reāli izdarāms. Al, nu saņemies, kāpsim sev pāri, es kāpšu, Tu kāpsi, vienkārši mēģinām saplūdināt abas -alitātes.
nevis fakin bildē un sūti man bildes, ka esi tik tuvu manai mājai un gandrīz brauc garām, bet vnk tiešām piebrauc! nu, aiziet, puika!

pilnīgi galvā sista jūtos. un vispār arī sirdī dauzīta. lauzīta, izmocīta. nesaprotu, kāpēc tāds pārbaudījums man tika uzlikts. gan tādā ziņā, ka ļoti sapriecāties un uzreiz atkal krist, gan tas, kādā veidā man bija jākrīt un arī cik ilgi un pamatīgi pēc tā jāraud.
izlikties, ka es esmu sveša, neinteresanta un nevajadzīga bija tik ļoti ne-nepieciešams. it kā manis nebūtu, ne skatiena, ne uzrunas, kur nu vēl pieskāriena, kaut netieša, ne joka, ne reakcijas, viss apspiests, viss noslēpts, nekā nav, nav arī bijis, nebūs, tevis te nav, esi sveša, nepazīstama, viss ir slēpjams un varētu arī nebūt nemaz te.muguru jau +/- esmu pagriezis pret tevi.
tīri kā cilvēks, ja ne meitene, kam varētu izrādīt uzmanību, es to nebiju pelnījusi.
un kā........kā var tajā pat brīdī likties, ka viss ir lieliski, bez maz vai uzlabojies, lai gan es fakin izkāpjot no mašīnas jau esmu izplūdusi karstās, sāpīgās un smagās raudās. man nav saprotams.
un kas ir interesantākais, ka jūtas (jā,nu ir, ir jūtas, jau no sākta gala tās ir jūtas) gluži nav mainījušās. esmu tikai ļoti sāpināta, ļoti nepelnīti sāpināta un atsista atpakaļ.
un, ja godīgi, tiešām nezinu, vai esmu vienīgā.
nekad to vairs negribu pieredzēt, viss ar Tevi saistītais ir ļoti sāpīgs pārdzīvojums man. nedomāju, ka ar nodomu gribi mani sāpināt, bet..kas ir.. tiešām tas, ka Tev nav pieredzes šādās lietās ir visa atbilde??? tā nevar, tā nevar, nedrīkst, nedrīkst mani mocīt. ikviens, kam es šo pastāstītu, atbildētu, ka te nav vērts, ko darīt. jo tā pret cilvēkiem neizturas, kur nu vēl, ja virtuāli it kā izrāda interesi. kad apkārt ir mani cilvēki, tad uzmanību izrādīt nedrīkst, kad viņa cilvēki tad arī ne, bet divatā tikties vispār nevar. tttttttad ko un kad var. kādos apstākļos drīkst????
es esmu atvērtāka, kā jebkad varētu būt bijusi līdz šim. skaitās, ka Tu arī? tas ir tā?

kāpēc, kāpēc, kāpēc reizē ir jābūt tikkk slikti. es viņam uzticos, es viņam gribu uzticēties, es viņu jūtu kā savu. tā ir vecā nepašpietiekamība, mazvērtība??? kas???
un kā man reaģēt tajās situācijās, kad viņa acis un uzmanība ir uz an? man fiziski tik slikti paliek, fiziski gribas vemt, gribas iet prom no sava mūža hobija, gribas raudāt un grimt zemē. kamēr viņš izvēlēsies...kādēļ tādas (cerams) muļķības par izvēlēšanos vispār esmu sējusi sev galvā???? tikkk slikti, tikkk slikts scenārijs ir manā galvā, jo tikai tāds ir pieredzēts iepriekš.
es taču it kā zinu, ticu, ka viņš ir labāks. bet, vai viņam pietiek ar mani.
Al, es lūdzu Tevi, es lūdzu visu universu, lai esam Mēs. lai Tu gribētu tikai mani, lai man būtu spēks Tevi sagaidīt.
kas šoreiz ir atkarīgs tieši no manis, kad es esmu slima, un tai zebiekstei ir brīvas rokas? man ir tik pretīgi no sevis, ka manā galvā visp top šie scenāriji, laimīgie un nelaimīgie, visi.
universs, lūdzu, lai manas karstās asaras tomēr spēj aizrunāt nākotni.

Al, manī ir pārliecība, Tu esi man. ar rojalu tas tomēr bija nepārliecinošāk, tas tagad viss it kā sakrīt pareizajās kastītēs. cik ļoti, ļoti, ļoti es vēlos, lai tā nebūtu vien ilūzija.
Al, es gribu ar Tevi tikties, sarakstīties, runāt. Tu esi tik labs, kā es iedomājos, es zinu. es ticu Tev.
universs, ir taču jābūt tā, kā es jūtu. vienreiz. šoreiz. vai viņam ir kāda šāda pārliecība? bļāviens, nu bļāviens!!!