Balāde

tas debīlais mirklis, kad tev beidzot ir jūtas, bet tās tevi pašu sāpina. tas reiz bija tik briesmīgi, kad es jutu, ka manī nav pretjūtu, ka nevaru atbildēt, ka jūtos tukša.
tagad, kad jūtos pilna un atdevīga, man liekas, ka atkal ir jābremzē. kas lēni nāk, tas labi nāk? labs nāk ar gaidīšanu? kāpēc man reizē viss it kā liekas viegli, bet reizē arī sasodīti sarežģīti un smagi. liekas jau, ka galu galā viss vienīgais vainīgais ir vēl nepārvarēta iekšējā nepārliecība par sevi un kkāds pieredzē gūts komplekss.
tik traki vispār, ka pašsajūta un mana diena ir tik ļoti atkarīga no viņa.
bļin, esi taču pašpietiekama.