pret mani darbojas apgriezti likumi? "ar katru šķiršanās reizi arvien paliek vieglāk". nē, fakin, tu vēlreiz pēc aizas ar sāpēm esi izlīdis ārā un jutis, ka vari uzticēties, lai atkal nokļūtu pat nevis tajā pašā aizā, bet citā, asākā, kas sadursta vai sagraiza gan vecās rētas, gan nupat jaunās.
vairāki mēneši ir nodzīvoti cenšoties izbēgt no realitātes guļot. un notrulinot laiku un galvu ar primitīvām izklaidēm. fakin guļošā princese.
no vienas puses jau varu sev teikt - esi tak te jau bijusi, tad jau zini, ka tiksi ārā un vajadzētu jau zināt kā un ko. bļe, es atkārtojos, es tiktiešām jūtos traģiski viegli ievainojama un ievainota. es biju ļoti labā garīgā vietā. lai tagad atkal izdomātu sevi no jauna..
negribēju jau pierakstīt, ka nu tam ir klāt trauma (?) par seksu. jo negribu, lai tas, ka tā ir trauma, tiktu kaut kā iemūžināts ārpus mana prāta. bet tikko, fakin cenšoties būt ar sevi tuva, viss atkal rezultējās konvulsīvās raudās un atmiņu uzplaiksnījumos par to, cik negribēta jutos. jūtos.
es dzirdu, kad draugi saka, ka tā nav mana vaina, ka viņam bija problēmas ar sevi. bet tas tak fakin izpaudās pret MANI. un es negribu, lai es esmu iemesls, kāpēc viņš vai ne viņš nejūtas kā vīrietis ar mani. jo mani "nesanākšana" neuztrauca, bļe. un izdomāt, ka mums nesaskanēja tuvībā, kad viņš bija mans pirmais vīrietis, ir fakin netaisnīgi. un ka aizgāja gulēt pie bijušās arī ir fakin wtf bļe netaisnīgi.
tas tiešām bija atbrīvojoši tev atzīt, ka neesmu bijusi tuva ar citiem, mēs tam piegājām tiešām rūpīgi, es tev par to nevaru pārmest, cik tuvi bijām sākumā. un cik jutos droši. līdz tas pārvērtās šajā.
"es nespēju tev atdoties tā, kā tu man atdodies". fair. but not fair. mēs neesam vairs divdesmitgadīgi, idiot. pirms mēs aizrāvāmies, es tev teicu, ka nerunāju ar kuru katru par mūsu kopīgo bērnu vārdiem..
tiešām, es nereti domāju, ka varbūt cilvēkiem kā man nav jābūt šajā pasaulē. jo nejūtu, ka kāds tos % uzmanības un jūtu, rūpju un kopīgas augšanas spētu pretstatīt ar tikpat %. man tiešām liekas, ka mazāk nav vērts.
"ej ārā, esi taču young, free, beautiful, enjoy life, one night stands, izbaudi randiņus" . man tas tiešām nedod gandarījumu. un es negribu vairs darīt lietas, kas nedod gandarījumu. negribu es skūpstīt viņus, ja manī nedzirkstī acis pret viņiem. un ja viņiem nedzirkstī acis pret mani. mani visu. manu prātu, augumu un kopīgu nākotni.
neko man nafig nenozīmē arī bijušā iedomu tēla atzīšanās mūžīgā apjūsmē pret mani. lai dzīvo savu rojalo dzīvi. un kafiju dzert ar al liekas mazsvarīgi un pie joda viņus.
k saka, ka m mani nodevis. es joprojām neesmu vienaldzīga pret viņu. es jūtos drīzāk, ka nodotu savu/mūsu izdomāto nākotni. tā tiešām bija abu domāta un celta. no kā man tagad vajadzētu nākt vēmienam.
vēmiens man nāk gan. bet no savām iedomām par viņa tagadējo dzīvi un darbībām. nākt pie manis no rīta un gribēt manu sabiedrību, kad nāc no viņas gultas?? klausīties stāstos kuros slēp viņas klātbūtni?? fakin uzkurinos atkal. viņa manā realitātē neeksistē.
vairāki mēneši ir nodzīvoti cenšoties izbēgt no realitātes guļot. un notrulinot laiku un galvu ar primitīvām izklaidēm. fakin guļošā princese.
no vienas puses jau varu sev teikt - esi tak te jau bijusi, tad jau zini, ka tiksi ārā un vajadzētu jau zināt kā un ko. bļe, es atkārtojos, es tiktiešām jūtos traģiski viegli ievainojama un ievainota. es biju ļoti labā garīgā vietā. lai tagad atkal izdomātu sevi no jauna..
negribēju jau pierakstīt, ka nu tam ir klāt trauma (?) par seksu. jo negribu, lai tas, ka tā ir trauma, tiktu kaut kā iemūžināts ārpus mana prāta. bet tikko, fakin cenšoties būt ar sevi tuva, viss atkal rezultējās konvulsīvās raudās un atmiņu uzplaiksnījumos par to, cik negribēta jutos. jūtos.
es dzirdu, kad draugi saka, ka tā nav mana vaina, ka viņam bija problēmas ar sevi. bet tas tak fakin izpaudās pret MANI. un es negribu, lai es esmu iemesls, kāpēc viņš vai ne viņš nejūtas kā vīrietis ar mani. jo mani "nesanākšana" neuztrauca, bļe. un izdomāt, ka mums nesaskanēja tuvībā, kad viņš bija mans pirmais vīrietis, ir fakin netaisnīgi. un ka aizgāja gulēt pie bijušās arī ir fakin wtf bļe netaisnīgi.
tas tiešām bija atbrīvojoši tev atzīt, ka neesmu bijusi tuva ar citiem, mēs tam piegājām tiešām rūpīgi, es tev par to nevaru pārmest, cik tuvi bijām sākumā. un cik jutos droši. līdz tas pārvērtās šajā.
"es nespēju tev atdoties tā, kā tu man atdodies". fair. but not fair. mēs neesam vairs divdesmitgadīgi, idiot. pirms mēs aizrāvāmies, es tev teicu, ka nerunāju ar kuru katru par mūsu kopīgo bērnu vārdiem..
tiešām, es nereti domāju, ka varbūt cilvēkiem kā man nav jābūt šajā pasaulē. jo nejūtu, ka kāds tos % uzmanības un jūtu, rūpju un kopīgas augšanas spētu pretstatīt ar tikpat %. man tiešām liekas, ka mazāk nav vērts.
"ej ārā, esi taču young, free, beautiful, enjoy life, one night stands, izbaudi randiņus" . man tas tiešām nedod gandarījumu. un es negribu vairs darīt lietas, kas nedod gandarījumu. negribu es skūpstīt viņus, ja manī nedzirkstī acis pret viņiem. un ja viņiem nedzirkstī acis pret mani. mani visu. manu prātu, augumu un kopīgu nākotni.
neko man nafig nenozīmē arī bijušā iedomu tēla atzīšanās mūžīgā apjūsmē pret mani. lai dzīvo savu rojalo dzīvi. un kafiju dzert ar al liekas mazsvarīgi un pie joda viņus.
k saka, ka m mani nodevis. es joprojām neesmu vienaldzīga pret viņu. es jūtos drīzāk, ka nodotu savu/mūsu izdomāto nākotni. tā tiešām bija abu domāta un celta. no kā man tagad vajadzētu nākt vēmienam.
vēmiens man nāk gan. bet no savām iedomām par viņa tagadējo dzīvi un darbībām. nākt pie manis no rīta un gribēt manu sabiedrību, kad nāc no viņas gultas?? klausīties stāstos kuros slēp viņas klātbūtni?? fakin uzkurinos atkal. viņa manā realitātē neeksistē.
Comments