Balāde

kāpēc, kāpēc, kāpēc reizē ir jābūt tikkk slikti. es viņam uzticos, es viņam gribu uzticēties, es viņu jūtu kā savu. tā ir vecā nepašpietiekamība, mazvērtība??? kas???
un kā man reaģēt tajās situācijās, kad viņa acis un uzmanība ir uz an? man fiziski tik slikti paliek, fiziski gribas vemt, gribas iet prom no sava mūža hobija, gribas raudāt un grimt zemē. kamēr viņš izvēlēsies...kādēļ tādas (cerams) muļķības par izvēlēšanos vispār esmu sējusi sev galvā???? tikkk slikti, tikkk slikts scenārijs ir manā galvā, jo tikai tāds ir pieredzēts iepriekš.
es taču it kā zinu, ticu, ka viņš ir labāks. bet, vai viņam pietiek ar mani.
Al, es lūdzu Tevi, es lūdzu visu universu, lai esam Mēs. lai Tu gribētu tikai mani, lai man būtu spēks Tevi sagaidīt.
kas šoreiz ir atkarīgs tieši no manis, kad es esmu slima, un tai zebiekstei ir brīvas rokas? man ir tik pretīgi no sevis, ka manā galvā visp top šie scenāriji, laimīgie un nelaimīgie, visi.
universs, lūdzu, lai manas karstās asaras tomēr spēj aizrunāt nākotni.