Balāde

Es atlaižu, atlaižu, atlaižu šīs konstantās dusmas. Pat nejūtos, ka to daru, jo tas viss tur ir iekšā. Bet es saku, ka atližu atlaižu atlaižu.. ir pārāk grūti to nest visu laiku līdzi. To, kā viņš uz mani skatījās, kāda mums bija sajūsma vienam par otru un esot viena otra klātbūtnē, pilnīgs piepildījums tik esot blakus, kā tas pārvērtās nevērībā, noliegumā un pretīgumā. Vai es esmu laimīga, viņš atļāvās man pajautāt. Es gandrīz uzsprāgu. Es katru dienu gandrīz uzsprāgstu. Viņam noteikti pat prātā neienāk, cik es sprāgstu un raudu un joprojām izdzīvoju un pārdzīvoju. Vismazāk es gribu dzirdēt to atbildi no viņa paša. Man nāk vēmiens.
Aizvērt, aizvērt sajūtas uz to visu. Atstāt to kā rētu. Bet man tur vēl nav rēta. Ir tik krevele, atrauta krevele. Atlaižu, atlaižu, atlaižu.

Kas ir tālāk? Vai tur ir manis izapņotā dzīve Lgtn neraugoties uz šo periodu? Ir vērts kaut ko būvēt galvā? Daļai manis tik liela pretestība ir pret jebko. Atlaist, bļe. Atlaist pretestību. Man riebjas, ka es būšu to šeit ierakstījusi, šo negatīvās esamības piezīmi, kas tādējādi atlal iegrāmatosies un man nāks vēmiens katru reizi, kad ieraudzīšu.
Un 20gadīgajai sev varu tikai teikt - vai būs labāk? Jā. Bet būs arī daudz sliktāk. Bet arī labāk. Bet arī sliktāk.