Balāde

es jau pa daļai zinu sevi zinu, ka esmu bijusi šādā fakinā dzīves izmisumā. tikai agrāk es negāju uz terapiju, agrāk man tikai likās, ka mana dvēsele ir dziļi ievainota. agrāk es tomēr vēl nebiju dzirdējusi, ka ar mani pēc iespējas drīzāk grib veidot ģimeni, es nebiju to savā galvā būvējusi. nebiju arī ar kādu bijusi tik tuva. iepriekš no manis, pēc runām par kopīgiem bērniem, nebija neviens aizgājis pa taisno pie bijušās. tagad tiek gaidīts, ka es spēšu to pieņemt un dzīvot, it kā nekas nebūtu bijis. manā pašvērtībā ir milzīga brūce. vai es varu būt mierā ar to šobrīd? pieņemt šos apstākļus, lai virzītos kaut kur, kur arī mani sapņi piepildās?
iepriekš es arī vēl nezināju, ka veidot ģimeni man var arī izrādīties grūtāk, un ka visur nevar vainot tikai manu garīgo stāvokli vai pastāvīga vīrieša neesamību.

jā, es esmu diezgan laimīga, ka ar iepriekšējiem objektiem nekas arī neizveidojās. man ir full closure, ka rojals tagad cenšas no manis izvilkt kaut kāādus apliecinājumus, ka starp mums joproooojām kaut kas ir. nav, un mani tas neuztrauc.
ar al man nav kontakta un arī neredzu vairs, par ko būtu. viņi grib, lai esam draugi. es nevaru. ha, un man likās, ka tie abi man sadragāja dvēseli, kad izslēdzu viņus no savas dzīves. taisnība, gadiem izvairījos un jutu aizvainojumu un visticamāk arī tagad ietu ar līkumu un neceru, ka mūsu ceļi īpaši krustosies.

rū saka, ka man jādomā par saviem mērķiem, jāpilda tie, lai arī ne duetā - darīt to vienalga sev. ņemt suni. pirkt mašīnu. nostādīt robežas. novilkt to mūķenes tērpu.

es jūtos, ka man nav tiesību būt aizvainotai, bet aizvainota ķērcoša vārna pēdējā laikā es jūtos visbiežāk.

patiešām gribu būt neievainojama, tāda, kuras pasauli nevar sagraut. es gribu būt viss pretējs tam, kāda esmu. no self love whatsoever.

terapija? nezinu, tā ir vieta, kur es nu jau šņukstu un raustos, un pieņemu, ka esmu vienīgā, kas tajā telpā sevi džadžoju. bet ir grūti laikam tomēr līdz galam panākt, lai mani saprot.

man ir jāatrod atkal tā vieta sevī, kur es jūtu labas emocijas. kur es pati tās varu uzjundīt.


par ko man brīžiem ir viiiiisvairāk žēl, ka pēc tuvības ar m manī ir palikusi nevis pārliecība par savu sievišķību vai sapratne, ka tuvība ir ok, bet milzīgs pretīgums pret sevi, savu ķermeni tādā kontekstā un nespēja iedomāties sevi vēl nonākt kādā tuvības situācijā. un es jau atkal raudu.
protams, visi padomi ar - tieši vajag vēl mēģināt un darīt, lai rastu apliecinājumu sev, ka tā nav taisnība. bet, vai jūs esat bijuši manā prātā? tas liekas neiespējami, ka varēšu kādam vēl uzticēties, ka varēšu izdzēst no atmiņas m pretīgumu pret mani. viņš jau var noliegt un teikt, ka neko tādu nekad nav domājis, bet es tur biju. es to jutu. viņam bija no sevis pretīgi un manis. un viņš vainoja mani. vai arī sevi, bet viņš riebās sev esot tikai ar mani. ar nevienu citu tā nav bijis. šie ir tik sāpīgi vārdi, kamols kaklā, kārtējā lieta, ko es sev skandinu galvā, ne viņš. viņš jūtas tīri aizgājis.

es gribu ceļu ārā no šī. universā jābūt versijai, kur ir laimīgs duets, kas kopīgi veido savu nākotni. un es esmu daļa no šī dueta.