Balāde

blin, nu kāpēēēēc, kāpēc tik krasi un nepārtraukti mijas ļoti labi ar ļoti slikti, līdz pēkšņi atkal ļoti labi un ļoti slikti. kas var ilgstoši izdzīvot šitos amerikāņu kalniņus. tas tikai citiem ir pārsteigums, ka man ir miega traucējumi, man pašai jau sen skaidrs, kas par lietu.
Al, Tu man vienkārši nereāli paskaidrojami un reizē neizstāstāmi patīc. tāds karstums plaušās un krūtīs tik sen nebija iededzies. un reizē miers. un reizē es esmu es pati, un man liekas, ka Tu arī vari būt pats. tas patiešām ir klikšķis, nu nevaru nekā citādāk labāk pateikt.
bet tai pat laikā tās reāli jūtamās sirdssāpes, kas ir saistītas ar Tevi un an.. kur ir mana pārliecība, ka es esmu pārāka? it kā jau pieprasīt no Tevis vēl kādus apliecinājumus būtu nepareizi, nenormāli un vnk psihiski stulbi. bet, zini, es nezināju, ka TĀ varu justies ar/pret kādu. un es neredzu mums galu, saproti. neredzu tam beigas.
tas ir pilnīgs vāks...uznesties visaugstākā virsotnē un iekrist dziļākajā pazemē. kā toreiz, kad izstaigāju pirmo sniegu, izraudāju jau, liekas, visu. un tad Tu atrakstīji................kādu motīvu vadīts? es ceru, ka kādreiz pastāstīsi man. Al, es redzu mūs.
un tas, kā "pavadījām" 7dienu manā drabā, tas bija vislabākais, kas vispār, vispār varētu notikt. un kā ar acīm meklēji mani koncertā...es taču to nevaru izdomāt no sevis.... lai gan arī an Tu meklēji mūsu pirmajā koncertā.. sirds man tad lūst stikla lauskām, un griežas un graiza...
bet es ticu, ka Tu esi tāds, kas nekad neko tādu man nenovēlētu. ticu es Tev!
universsssssss, lūdzu, ļauj notikt.

nē, viņš ir kaut kas. kas man sen nav licis tā justies. labi, nekas tāds jau. bet pēkšņi kaut kas tik sakarīgs un it kā pieejams un nebaidās kontaktēties un ir tas un tas un tas un tas un tas...
pagaidām tā, visticamāk, ir vienpusēja jaunu asiņu jūsma, bet .. tik grūti paskaidrojami. tikko bija tik daudz domu par viņu, tik daudz +, viens pēc otra (ar iekšējām bailēm tomēr gribēt saprast, kur ir tas nožēlojamais -).
tik ļoti negribu ko vienpusēju, atkal vienpusēju, nevienlīdzīgu.
nelielā aizdoma manī grib audzēt asniņu, ka tā ir kā man reizēm liekas, ka tas nebūt nav vienpusēji, ka pēkšņi man ar kādu pēc ļoti ilga laika rezonēēēēēē abpusējiiiii.
bail par to domāt dziļāk. bet manī nav tādu izteiktu baiļu par visu. tikai milzīgi milzīga interese.

sūdi. esmu kļuvusi tik nelīdzsvarota. ar visu to slimību un domāšanu ar to kļūstu tikai vieglāk ievainojama, stulbā, pati sevi ievainoju un plēšu brūces, paplašinu tās un beru sāli. vājprātīgas pēdējās dienas. bimbampudelīt maksā vienu rubulīt.
sāpīgas ir visas atmiņas par rojalu, man pat paliek bail. bet vienmēr ir pretīgi, vienmēr, vienmēr ir pretīga pēcsajūta, mokoša, mokoši pretīga pēcsajūta. kādēļ es nepārtraukti situ sev tikai vājajās vietās.
tās nelīdzsvarotās puses savā starpā cīnās tik dzīvi, bet stulbākais, ka nav rezultāta, es galu galā neļauju uzvarēt kādai no tām. tas kā diena un fakin nakts, cīnās, brīžiem viens, brīžiem otrs, un brīžiem pārklājas un mainās pat nesakarīgi bieži. pārliecinātība pret dzīves bailēm. es nezinu, cik un kā ļauties slimībai mani ietekmēt. varbū varētu vienreiz izlīdzsvaroties. izdomāt vienreiz, vai būšu tās sakauta, ok, ja ne sakauta, tad piezemēta. vai arī, ne tikai par spīti tai visu darīt, bet pat pateicoties tai augt, rādīt, pierādīt. oh, ja es būtu tāda, kādus cilvēkus es apbrīnoju....

man atkal kļuvis vairāk bail no cilvēkiem. arī mīnusā gājis mans libido.
tik skaudri un sāpīgi liekas, ka es izniekoju sevi, savu dzīvi, izniekoju to, ko manī ielikuši vecāki, draugi, ģimene. izniekoju cerības. pret sevi jau sen

kas par sū. cik var krešot uz fictional vai foreign puišiem. bet iekšēji tā sajūa nepamet, ka ir vēl kas jāredz, kas jāiepazīst, jāveido sevi, kā pašai gribas, beidzot beidzot beidzot. pēdējais, ko savā pinteresetā pievienoju, nu damn, somu inspireišn. ja jau viņa ir tā lieliskā soma meitene. aiieh, viņš ir fantastiš. būtu es tur, būtu mums ceļi savijušies, būtu pagadījusies veiksme. i av pat jāsaka - būtu es jaunāka. vienīgi, būtu es mazāk disturbed un mazāk problematic.
bet ir uz pārmaiņām nākotnē ņuhs. nu, ka velk uz to finlandiju vēl, kaut vai iziet "jaunības takas". velk, vellllk, velk

fiziski nelabi paliek pie domas par maniem esošajiem tekstiem šeit. vispār nelabumu uzsit mana dzīve, doma par izdarīto, par to, pēc kā no malas es izskatos, par jēgu, nejēgu, nelabi par pieņemamām izvēlēm, par visu.
ble vnk riebjas.

es cerēju, nu reāli nodomāju un cerēju, ka varētu tak kd mums sakrist viena deja kopā. un ir. un tik ļoti sarku un svīdu, viņš sarka un svīda, un bija awkward un tik daudz kas acīs..
bija acu skatienu mirklis, kad abi aizmirsāmies un pazudām acīs. viņš tik ļoti uzvedas aizvainots. tik ļoti negrib pielaist mani pie sevis. neatveras.
bet nav taču slikti mums kopā..ajj muļķīgs vājprāts. kā "manās acīs izlasīt tu vari"..
emocionālā inteliģence... vai tā viņam būtu?
es ceru, ka būs tikai labāk.

tik tālu esam viens no otra ar kd, kā agrāk. kad pat neskatījāmies virsū, kad visi teksti likās kā garāmejoši, kas neattiecas vienam uz otru. tik...kā es negribēju nonākt tur atpakaļ..
tas ir savādi priekš manis, ka - ja būt tuvībā ar kādu no visiem, kas ir manā galvā - ar viņu vienīgo es varu to iedomāties. jo, manās iedomās vismaz, viņš varētu uzņemties iniciatīvu, būt atbalstošs, kaislīgs, vīrišķīgs.. protams, redzu arī citus variantus, bet tie parādās domās arī ar citiem puišiem. bet ar viņu..kaut kā..
netieku no viņa galvā brīva, noteikti, ka negribu arī kaut kādā ziņā. bet tas mani dara skumju. šībrīža situācija.

gribu ar kādu nesaistītu no manas/mūsu nopietnās vides būt kopā, skūpstīties stūros, tikties, uzdzīvot, vizināties. bet tikai tā. nedomāju, ka tā kādreiz gribēšu. bet ne plāksteri šoreiz, ne tā. bet tikai to patīkamo periodu ar kādu patīkamu. un paturēt iespēju kādam no manas nopietnās/dzīves vides.
runāju kā cilvēki, kas man nekad nav patikuši. un kas par to.

Vinjsh esot man ko pateicis, kopsh taa briizha vairs negribot ar mani komuniceet..baidoties.. kd..
Ja joprojaam runa ir par to reizi, kad, kaa vinjsh uzskata, vinjsh man atklaajaas, bet es pasmeejos...man loti zheel. Tieshaam. Es pedeja laikaa to izvairiishanos pamanu un izjuutu vairaak kaa ieprieksh, un vairaak kaa ieprieksh mani tas sagruzii. Kaut kaadaa veidaa es aizmirstu pat paari dariijumus no vina puses, ar lielu ieksheeju siltumu es gribeetu vinam teikt, ka, ja vins to taa saprata, tad, luudzu, piedod..
Nezinu. Laikam jau taadu pat iespaidu es speeju atstaat uz vinju, kaa vinjsh uz mani. Man arii bail, mani arii mazaakaas lietas var sagruziit liidz dziljumiem, man ljoti patiik vairaakas lietas, ko vinjsh dara. Vinjsh ir izskatiigs, maita.
Bet vai mees esam uz vienas stiigas..
Es looti, loti, loti, lllooooti veelos, lai paariet mums shis savstarpeejais aizvainojums. Loti.
Man ir sajuuta, ka vinam daudz kas kremt. Bet man ar.
Nezinu, kaa mums tas izdodas, vienam otru padariit par vainiigiem. Un buut aizvainotiem par to.
Kaut taa nebuutu.


Kaadeel ar citiem taa komunikaacija nebuut nav taadaa miinus ziimee..laikam no citiem tik daudz negaidaam un nepieprasaam, kaa no tiem, kas mums ir iekritushi galvaa. (Ha, baigi piedomaaju, pirms noleemu, kur tad iisti iekritushi)

man bail, ka kļūstu atkal par to. kas ņemas, kas visur ir, un tāpēc cilvēkiem nav interesanta, jo tās klātbūtnes ir par daudz. un vienmēr ir ko teikt, ko labot, ko ņemties......
es negribu būt tā. es neesmu tā. es gribu mieru sevī, pievilcību, miiiiieru, harmoniju, vieglumu.
kaut kāds pilnīgs šums manā galvā.
es tiešām nevar vairs atšķirt brīžiem, vai tā realitāte, kas man tagad tik ļoti riebjas, ir šķietama un kropļota, vai tā tiešām nākusi kā atklāsme par īsto realitāti...
kas ir pa īstam. un KĀ ir pa īstam.
kur ir saprāta vidusceļš, starp "viss ir slikti" galējību un "viss ir viegli" ilūziju.
esmu viena, kļūstu vientuļa, palikšu veca. un tās asaras, kas būs visu lielisko sieviešu dienā man uz vaigiem, varēšu arī slacīt savā spilvendrānā.

gribu justies īpaša, nevis pārāk īpaša.

es reizēm sevi savās domās pret citiem un viņu attieksmi pret sevi tulkoju kā rojals. man palicis svarīgi, ko viņi domā par mani, kāpēc tā vai citādi nostāda, kāpēc izceļ vai noraida mani. un vislaik gribu pierādīt pretējo.

ar na atrāvām šampi vaļā, it kā parunājām. par muļķībam jau. zin, mulsās un baidījās viņš. es jau arī. es neeeeezzziiiiinuuuu. domāju, ka viņš arī nezina. ko, kā un vai.
ar kd neviena vārda nepārmīta. man žēl. man žēl.
un kas tie par vārdiem un uzmanības no lielā k? par to, ka esmu skaista. par to, ka nenormāli mīlīgi šķaudu. un wtf saukt mani par vadītāju, vot tas gan riebjs.

visos viņos man pietrūkst vīrišķības. drošā lielā pleca, kuri nebaidīsies no manas vājās puses.

the right man will love all things about you that the wrong man was intimidated by.

2 dienas pēc kārtas nejauši vecrīgā redzēju meiteni ar manu slimību. viņa bija brīnišķīgi skaista - tumšiem, bieziem matiem, tumšām acīm, izteiksmīgu seju, mierīga, laipna. skaista. pirmajā reizē rindā rimi, pamanīju viņu tieši skaistās sejas dēļ. tikai pēcāk ievēroju, kāda ir otra puse sejas. nu tā ir tā slimība, tās nebija rētas, tās nebija traumas. tieši izteiktajos sejas rajonos.. pie zoda, deguna, utt. bet viņai varbūt tik dziļš šis zaudētais nebija, kā man. ārkārtīgi jau nenopētīju, bet nesimetriskums sejas kustībās arī neleca acīs.
otrajā reizē mārtiņa beķerejā nejauši nosēdos pāri zālei viņai pretī. nevarēju neskatīties. brīžiem domāju, ja nu es varētu pieiet un parunāt ar viņu par to.. skaista.
varbūt man tieši vajadzēja no malas to redzēt, lai manī rastos šī skaistuma sajūta pret viņu. īstenībā, tā slimības skartā sejas puse manā apziņā meiteni padarīja vēl izteiksmīgāku, skaistāku, jo viņa nebija parasta. viņā ir šī pieredze, neperfektuma pieredze. viņa ir vienlīdz skaista.

arvien domāju, kurš būs vīrietis, kas bez bailēm mīlēs mani arī tādu.

atkal sapņoju par Na. šoreiz uzzināju, ka viņam ir meitene - jauniņa, jauciņa, glītiņa. tās bija reālas sirdssāpes, sirdssmagums, sirdsnolemtība.
pēdējā laikā tik daudz norāžu, ka laiks iet, ka kaut ko vajag, ka gribas, ka jāgrib, jāuztraucas.
šausmas, jūtos pasūdīgi.

Nevaru paarstaat domaat par Na. Un to, kaa neizdodas. Vai nu viss ir vienliidz abpuseeji, vai arii abaoluuti vienpuseeji, un no vinja puses taas ir kaarteejaa cilveeka bailes pret mani.
Ja vienam vai otram buutu lielaaka paarlieciiba, par to, ko dara, gan jau ka kaut kas speetu pavirziities. Beeeeet vai vispaar tas buutu labi? Vai vinjsh gribeetu buut tas plecs, kam es rindaa pie kases gribeetu pieglausties?
Kaads cits vareetu manii atveert pashpaarlieciibu, kas ir atkal nokluseejumaa, lai vismaz aciis vinam vareetu paskatiities.
Nedaudz bail man ir, ka vins ir izaudzis par vecpuisi. Kam iisti nav ne par ko jaaruupeejas, kam saskarsme, attieciibas, sadziive ir kas tik attaals, ka viss iesaaktais buus paaraak iipash prieksh vina. Paaraak iipash, kaa tad, kad visas pirmaas reizes ir lemtas sliicinaashanai, un ar otro tikai speejam dariit to, ko un kaa beidzot veelamies, maacoties no kljuudaam.
Ir, ir man bail, Na, ir.

Shonakt sapnoju 2 sapnjus. Abos biju kopaa ar Na. Jap, arii nedaudz pabuchojaamies, neveikli satveeraamies, bet tas pilniigi neuztrauca, ka it kaa neerti. Bija eerti tajaa neertumaa.
Es nezinu, ko ea domaaju par Na. Es nezinu. Bet es jau nezinu, ko es domaaju pati par sevi. Viendien labi, otrdien necieshu. Tresho atbaidu.
Joprojaam vecaa kjibele ar sevi.

Iedomaajos par to, kaa sm patiik l. Par to, kaa vinjsh juusmo par meiteni, nesen iepazinis, ir perfekta, vinapraat, vinam. vai es ar savu shodienas praatu jebkad speeshu par kadu taa veel domaat? Taa akli juusmot, saliimeeties, kaadam tik ljoti veltiit un atdot savas juutas.

vispār, kd ir atsācis uz mani skatīties. runāt, jokot, pieskarties (nedaudz). un sarkt manā priekšā.
man uz jakas esot bijis tizls uzraksts. es saku, ka viņa citām meitenītēm, kursa biedrenītēm, draudzenītēm bijis kkāds uzraksts. nē, viņš nepievēršot uzmanību citu meiteņu jakām utt. jah labi.
grib mani uzvarēt.

gāju vārdadienā apliecināties bartendera acīs, vai kd, ja nu sanāktu. nebija ne viens ne otrs. tik pēkšņi v.
kas tas bija, nu liekas, ka interese viņam ir ārkārtīga, nu tiešām ārkārtīga, tad, kad viņš ir viens.
saņēmu patīkamu sveikšanas buču uz vaiga.
"tas, ka tev ir vārda diena daudz ko izskaidro. izskaidro, kāpēc tu izskaties tā, kā izskaties. jo es tā domāju, kāpēc tik skaistai meitenei, kā tev, būtu papildus jāpucējas. bet tas, ka tev ir vārda diena izskaidro, kāpēc tu esi saposusies. tu man netici?? tu man netici? "
v, tev draugs sēž blakus, tavu meiteni es pazīstu.. nu kā lai es rīkojos citādāk.
neesmu mierā, ka neesmu sen redzējusi bartenderu.

nav normāla tāda pašsajūta par sevi, par to, ko daru, par dienu, par gaitām, par visu - te ideāli augšā, te zemu, muti, rokām saslēgtām.

patīk man tas bartenders. es laikam viņu mulsinu, parādoties ar puisi divatā, tad atsevišķi, bet smaidot viņam. un kur nu vēl tas izgājiens ar manu iepazīšanās gājienu, kad viņam bija vakars pēc darba.. bet viņš jau tāds jautrulis pats bija pirms tam, labas piezīmes un jokus mētādams. tas dara atkarīgu mani, un ieinteresētu.
lai arī iet mājās ar vājas līgas meitenēm, viņš intriģē, es ticu, ka viņā ir kas labāks par to visu.

kāpēc es nebaudu dzīvi ar atplestām rokām, kāpēc skaļi, atdevīgi nemīlu, kāpēc nebaudu seksu ar vienu, kas patīk, tad otru. jo ir sajūta, ka ne tā vērtam mērķim tērētos. tādēļ, drošvien, likos viņiem visiem aktieros par sasaistītu, tukšu vai.
ah.

jauns flirts.
vēl viens no tās pašas alas, tā paša būceņa.
joks joka galā, es pilnīgi nespēju turēt līdzi. bet vai tā ir uzmanības pievēršana, vai flirts uz atgriešanos, kā ar ģimu senajos laikos. kas tas ir.
man jau patīk flirts, bet es mēdzu uzķerties.

ak, nākotne, varbūt tiešām jāiet pie eņģeļu sievietes.

nu ko, rojals ir appreceejies. un es palikusi atmataa.

nu cerams tas tikai taa, tagad, kad neredzu tam iipashas gaishaas puses.

note to self: luudzu visaas turpmaakajaas tikshanaas reizees esi forshaaka par sevi un forshaaka par to, par ko vini tevi uzskata.

p.s. vakar sirsnina taa kaa saluuza veelreiziit.
Un saapes par to, kaada fool in love for someone es atlaavos buut.

ljoti gribu iemiileeties pa iistam. pa iistam abpuseeji.


lai nav vairs shaadu bezmiega nakshu, kuru vieniigajos miega briizhos jaaskataas sapnji par N un vina naakamaas otrdienas kaazaam.


turpinaashu, cerams veel kraashnjaak, dziivot sev, bet gribu sev liidzveertiigu iedvesmojoshu objektu.