обои - [entries|archive|friends|userinfo]
Scandalo Calmo

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| fffff pajautā komenti jauns labot secondhand vissvienā ]

[14. Mar 2009|18:07]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
pēdējās sestdienas esam veltījuši ēšanai. kamēr virtuvē notiek svīšana tvaikos, apsvilšana eļļā un peldes burbuļos, otrā istabā mēdz tikt ieslēgts tv un īsināts laiks, līdz kas koši kūpošs parādīsies galdā. tādējādi tādā pavēlā pusdienas laikā taisoties pie galda, esam pamanījuši, ka televīzijā rāda man nezināma nosaukuma raidījumu, kurā viens vecs gejs ar rudi nokrāsotiem matiem, kā arī divas viņa glītas kolēģes no trim dažādām vietām itālijā reportē par tūrisma iespējām konkrētajos miestos.

es, protams, neatbalstu televīzijas ķīkērēšanu ēšanas laikā, bet šis pilnīgi noteikti ir kliedzošs izņēmums. jo kas gan kārtīgam itālim ir ceļojums - tie, pirmkārt, ir kādi ne pārāk drūmi bet drīzāk izklaidējoši vēsturiski nieki, otrkārt - arti e mestieri di tradizione, un visbeidzot - cuccina e prodotti tipici del territorio + folkloras priekšnesums. piemēram šodien, lōģiski, daudz ko nemanīju, jo galdu mūsmājās rotāja šāda zelt.. zelt.. orata (latvijā to pazīst kā doradu, bet varu saderēt, ka bija arī kaut kāds latvju nosaukums, kas caurmērā nevienam visdrīzāk neko nenozīmē, tomēr būtu labs risinājums, lai nevajadzētu nepamatoti dot priekšroku spāņu/itāliešu valodai):



raidījuma hailaiti, savukārt, bija šādi - beibes, viena bija arezzo, un vienīgais, ko pamanīju bija stāsts par della robia keramiku; otra maisījās pa trentino novadu un īpašu uzmanību pievērsa rovereto - te atsevišķs stāsts bija par marzemino vīnu, kuru pasaulslavenu ir padarījis mocarta pieticīgais ōpers `figaro kāzas' - libretā esot teksts par glāzi brīnišķā marzemino. šo visu papildināja kāda lauku krogus šefa stāstīts veids, kā gatavot tipisku vietējo ēdienu no grūbām un marzemino.

piefiksēšu recepti, cik nu man palicis prātā:

ņem sīpolu un smalki to sastrādā. risoto katlā ieklāj eļļu a bassa accidita, tādu krietnu kārtiņu. sakarsē un tajā apzeltina sīpolus. tad ber iekšā kādu strēķi grūbu (te skaidrā prātā kādu brīdi jāpadomā, cik īsti to grūbu ņemt), kas pirmīt mērcētas ūdenī un kļuvušas valgas. tad atbilstoši grūbu daudzumam līdzīgās devās lej klāt marzemino un buljonu (neatceros, kas tas īsti bija par buljonu jāpagatavo, bet balsoju par dārzeņiem - sedano, tur, sīpols un burkāns, piemēram). kad tas viss tā krietni savārījies, pieber sīkos niekos sagrieztu kūpinātu zirga gaļu. ja tādas neesot, tad derot arī dienvidtiroliešu "speck".
kad arī tas pieklājīgi samaidzis ar pārējām sastāvdaļām, pieliek klāt sviestu (ja pareizi atceros, 50-100g) un mazu bļodiņu sarīvēta gran trentino cietā siera - par tāda eksistenci dzirdēju pirmo reizi, tādēļ iedrošinu eksperimentēt ar jebkuru garšas ziņā piesātinātu cieto sieru, briedinātu vismaz pus gadu. tad atliek tikai noķert pareizo konsistenci un izdzēst plīts gaismas, lai pārceltos pie galda.

šo es noteikti nomēģināšu.

ōzwaldo (rudais zēns, kam šoreiz mati bija drīzāk tādi kā dunkelblond, gluži kā manam brālēnam mārtiņam) toties bija dženovā. un te ir visa stāsta hammers - jo galdā mums taču bija maiga zivs ar krāsnī sutinātiem dārzeņiem, bet vīns bija sardu vermentino no sassaru apkaimes vīnotavas, kurā bijām pirms ca. diviem gadiem - tā pati etiķete, kas divas nedēļas atpakaļ. dženovā mēs ar kvkznu bijām pagājušajās lieldienās, un ja man jāsaka tā pavisam godīgi - tieši te ir krutākā virtuve visā itālijā. turklāt, ligūrijai ir pašai savs vermentino, un tam ir pavisam tiešs sakars ar jau pieminēto sardīnijas vienu no tipiskākajiem vīniem. papildus tam, ka sižetos ir gana daudz komisku elementu, kas visu maltītes sarīkojumu padara bezgala divertente - piemēram, līdz ārprātam oldskūlīgie sižeta uzstādījumi vai ōzwaldo gejiskie izgājieni (viņš stāv starp diviem dženoviešu dialekta dziesmeļu izpildītājiem, sarunājas ar glīto sōlisti un, rūpīgi ieķēries kumbrā ģitāristam, to masē un murca), ekrānā notiek ceļojums pa labākajiem dženovas kulināro tradīciju lokāliem un to īpašnieki te stāsta, kā viņu ģimene gatavo pesto, te cilā baccala strēmeles. labāku unterhaltungu pie maltītes ir iespējams iedomāties tikai restorānā uz vietas, kad šefs nāk laukā runāties, noskaidrot, kā garšo un pamācīt, kā viņa pagatavotais brīnums ēdams un kurām garšas niansēm pievēršama īpaša uzmanība.

šādi, vai zināt, rakstīdams esmu ķēries jau pie trešās limoncello glāzītes, ausīs klausos kaut kādu mistiku no ezera, un varētu pat teikt - levitēju.

(p.s. желаю, что бы всем! kā arī vi auguro un buon proseguimento della serata!)
Linksamēramies

Comments:
[User Picture]
From:[info]skuka
Date:14. Marts 2009 - 21:23
(Link)
sarežģīti kaut kā.
From:[info]kinskis
Date:14. Marts 2009 - 21:28
(Link)
tu to recepti domā?
[User Picture]
From:[info]skuka
Date:14. Marts 2009 - 21:30
(Link)
nē, visu razkladu. laikam esmu iedzērusi. un nesaprotu itāļu valodu.
From:[info]kinskis
Date:14. Marts 2009 - 21:36
(Link)
nu es jau arī ne gluži skaidrā šo uzmargoju, atzīšos.
limoncello tvaiki pie vainas un vēl citādas dažādās matērijās sakņotas izjūtas.
[User Picture]
From:[info]mazaa_mija
Date:14. Marts 2009 - 21:42
(Link)
Man ir strauji jāapgūst zivju enciklopēdija, lai varu Hāgā iet uz tirgu iepirkt visādas zivis, parasti tā samulstu, ka tālāk par ko pazīstamu netieku (nu tur garneles, kalmārs, vai kautkādi gliemeži, sams utt) ir pietiekami gardi, bet gribas visu no tā ko tur redzu, bet lēnām experimentējam ar labiem rezultātiem:)
...un izstāsti kā tu to doradu taisīji?
[User Picture]
From:[info]kinskis
Date:14. Marts 2009 - 22:36
(Link)
hoho, nav nekā vienkāršāka.

tur ir dažādas versijas, kuras lielākoties priekšā pasaka restorānu klasiskais piedāvājums. var vienkārši tādu, kāda ir likt uz restēm virs oglēm vai uz ieeļotas čuguna pannas. šī, kas redzama bildē, ir gatavota cepeškrāsnī.

tirgū nopērk zivi, var likt tīrīt tirgotājam, bet citreiz esmu ķidājis arī mājās pats. visvienkāršākais variants it noskalot zivi, nosusināt un ietīt folijā, lai uz kādām 30-40 minūtēm atkarībā no lieluma ieliktu uz viskarstāko uzriktētā krāsnī. šādi galvenais ieguvums ir tīra, maiga, nesačakarēta zivs garša, kuru jau uz šķīvja var papildināt pēc saviem ieskatiem - uzkaisīt sāli, uzrasināt olīveļļu vai citronu, uzmalt piparus utt.
šoreiz zivs tukšo vēdera dobumu ieeļļoju ar miksli, kas rodas pāris ēdamkarotēs eļļas iespiežot 2 ķiploka daivas. pēc tam vēl piebāzu ar pētersīļiem. neesmu pārliecināts, ka tā zivs kā īpaši izmainīja garšu, bet virtuve smaržoja un tie pētersīļi garšoja vienreizēji, kā tāds contorno.
[User Picture]
From:[info]mazaa_mija
Date:14. Marts 2009 - 23:09
(Link)
izskatās labi:)
mēs te, redz, holandē dzīvojam un viņiem ar pavāŗmāķslu ir stipri uz jūs, līdz ar to ceļmalas ieskrietuvē es varu dabūt labākajā gadījumā viegli sālitu siļķi (kas, starp citu, ir ļoti laba), tālākais viss apstājas pie miltainā pannnnējuma, kas man riebjas, bet tā kā rokas mums aug pareizajā vietā un ar grašas kārpiņām viss kārtībā, tad apgūstam jaunumus paši uz savu roku, bet vienmēr esmu gatava uzklausīt komentārus no citiem, it sevišķi pievēršot uzmanību sīkumiem
[User Picture]
From:[info]barbala
Date:14. Marts 2009 - 23:01
(Link)
Doradas ir vienas no pašām pašām iecienītākajām baltzivīm šaipus vadiem un reiz izrakājot Grāmatas par Zivīm secināju, ka šīs laikam latviski būtu jūras karūsas. Un ir garšīgas bezgala.
[User Picture]
From:[info]kinskis
Date:15. Marts 2009 - 20:24
(Link)
Sparus aurata - zeltainā jūras karūsa vai zeltainais jūras plaudis.
sviests kaut kāds.