|
14. Mar 2009|18:07 |
pēdējās sestdienas esam veltījuši ēšanai. kamēr virtuvē notiek svīšana tvaikos, apsvilšana eļļā un peldes burbuļos, otrā istabā mēdz tikt ieslēgts tv un īsināts laiks, līdz kas koši kūpošs parādīsies galdā. tādējādi tādā pavēlā pusdienas laikā taisoties pie galda, esam pamanījuši, ka televīzijā rāda man nezināma nosaukuma raidījumu, kurā viens vecs gejs ar rudi nokrāsotiem matiem, kā arī divas viņa glītas kolēģes no trim dažādām vietām itālijā reportē par tūrisma iespējām konkrētajos miestos.
es, protams, neatbalstu televīzijas ķīkērēšanu ēšanas laikā, bet šis pilnīgi noteikti ir kliedzošs izņēmums. jo kas gan kārtīgam itālim ir ceļojums - tie, pirmkārt, ir kādi ne pārāk drūmi bet drīzāk izklaidējoši vēsturiski nieki, otrkārt - arti e mestieri di tradizione, un visbeidzot - cuccina e prodotti tipici del territorio + folkloras priekšnesums. piemēram šodien, lōģiski, daudz ko nemanīju, jo galdu mūsmājās rotāja šāda zelt.. zelt.. orata (latvijā to pazīst kā doradu, bet varu saderēt, ka bija arī kaut kāds latvju nosaukums, kas caurmērā nevienam visdrīzāk neko nenozīmē, tomēr būtu labs risinājums, lai nevajadzētu nepamatoti dot priekšroku spāņu/itāliešu valodai):
raidījuma hailaiti, savukārt, bija šādi - beibes, viena bija arezzo, un vienīgais, ko pamanīju bija stāsts par della robia keramiku; otra maisījās pa trentino novadu un īpašu uzmanību pievērsa rovereto - te atsevišķs stāsts bija par marzemino vīnu, kuru pasaulslavenu ir padarījis mocarta pieticīgais ōpers `figaro kāzas' - libretā esot teksts par glāzi brīnišķā marzemino. šo visu papildināja kāda lauku krogus šefa stāstīts veids, kā gatavot tipisku vietējo ēdienu no grūbām un marzemino.
piefiksēšu recepti, cik nu man palicis prātā:
ņem sīpolu un smalki to sastrādā. risoto katlā ieklāj eļļu a bassa accidita, tādu krietnu kārtiņu. sakarsē un tajā apzeltina sīpolus. tad ber iekšā kādu strēķi grūbu (te skaidrā prātā kādu brīdi jāpadomā, cik īsti to grūbu ņemt), kas pirmīt mērcētas ūdenī un kļuvušas valgas. tad atbilstoši grūbu daudzumam līdzīgās devās lej klāt marzemino un buljonu (neatceros, kas tas īsti bija par buljonu jāpagatavo, bet balsoju par dārzeņiem - sedano, tur, sīpols un burkāns, piemēram). kad tas viss tā krietni savārījies, pieber sīkos niekos sagrieztu kūpinātu zirga gaļu. ja tādas neesot, tad derot arī dienvidtiroliešu "speck".
kad arī tas pieklājīgi samaidzis ar pārējām sastāvdaļām, pieliek klāt sviestu (ja pareizi atceros, 50-100g) un mazu bļodiņu sarīvēta gran trentino cietā siera - par tāda eksistenci dzirdēju pirmo reizi, tādēļ iedrošinu eksperimentēt ar jebkuru garšas ziņā piesātinātu cieto sieru, briedinātu vismaz pus gadu. tad atliek tikai noķert pareizo konsistenci un izdzēst plīts gaismas, lai pārceltos pie galda.
šo es noteikti nomēģināšu.
ōzwaldo (rudais zēns, kam šoreiz mati bija drīzāk tādi kā dunkelblond, gluži kā manam brālēnam mārtiņam) toties bija dženovā. un te ir visa stāsta hammers - jo galdā mums taču bija maiga zivs ar krāsnī sutinātiem dārzeņiem, bet vīns bija sardu vermentino no sassaru apkaimes vīnotavas, kurā bijām pirms ca. diviem gadiem - tā pati etiķete, kas divas nedēļas atpakaļ. dženovā mēs ar kvkznu bijām pagājušajās lieldienās, un ja man jāsaka tā pavisam godīgi - tieši te ir krutākā virtuve visā itālijā. turklāt, ligūrijai ir pašai savs vermentino, un tam ir pavisam tiešs sakars ar jau pieminēto sardīnijas vienu no tipiskākajiem vīniem. papildus tam, ka sižetos ir gana daudz komisku elementu, kas visu maltītes sarīkojumu padara bezgala divertente - piemēram, līdz ārprātam oldskūlīgie sižeta uzstādījumi vai ōzwaldo gejiskie izgājieni (viņš stāv starp diviem dženoviešu dialekta dziesmeļu izpildītājiem, sarunājas ar glīto sōlisti un, rūpīgi ieķēries kumbrā ģitāristam, to masē un murca), ekrānā notiek ceļojums pa labākajiem dženovas kulināro tradīciju lokāliem un to īpašnieki te stāsta, kā viņu ģimene gatavo pesto, te cilā baccala strēmeles. labāku unterhaltungu pie maltītes ir iespējams iedomāties tikai restorānā uz vietas, kad šefs nāk laukā runāties, noskaidrot, kā garšo un pamācīt, kā viņa pagatavotais brīnums ēdams un kurām garšas niansēm pievēršama īpaša uzmanība.
šādi, vai zināt, rakstīdams esmu ķēries jau pie trešās limoncello glāzītes, ausīs klausos kaut kādu mistiku no ezera, un varētu pat teikt - levitēju.
(p.s. желаю, что бы всем! kā arī vi auguro un buon proseguimento della serata!) |
|