| |
[25. Jan 2026|14:01] |
|
tikko dzirdēju kādu identificējamies kā secret agent of love |
|
|
| |
[25. Jan 2026|10:39] |
No reklāmas: “11. februārī aicinām uz aizraujošu un izklaidējošu lekcijizrādi par attiecību tumšākajām pusēm, kur psiholoģija savijas ar noziegumu stāstiem. Kas notiek, kad divi cilvēki kļūst par nevaldāmu spēku, kas apdraud gan sevi, gan citus? Tas būs ceļojums attiecību psiholoģijā un pasaulē, kur mīlestības stāsti beidzas ar noziegumu. Šī lekcija palīdzēs atpazīt toksiskas attiecības un labāk izprast cilvēku rīcības motivāciju. Iegūtās zināšanas var noderēt, lai veidotu veselīgākas un harmoniskākas attiecības ikdienā.
Lekcijizrādi vada Rūta Treija, kriminoloğijas un tiesu psiholoğijas docētāja.
Katra ieejas biļete nodrošina sēdvietu pie galdiņa.
Pasākuma laikā varēsiet baudīt dzērienus un uzkodas no restorāna PARKS.
Ieeja jau no pl. 18:00. Izrādes garums 3 h.” |
|
|
| |
[25. Jan 2026|09:25] |
|
DELFI. Lai izvairītos no ķermeņa atdzišanas un apsaldējumiem, jānodrošinās ar salam piemērotu apģērbu, kā arī, atrodoties ārā, jāizvairās no mazkustības. |
|
|
| |
[24. Jan 2026|23:36] |
|
Izlasīju Krisa Hārpera - masu slepkavas un inceļa pārsteidzoši īso manifestu. Atšķirībā no Rodžera Eliota, nebija nolasāms nekāds naids pret sievietēm, bet pret melnajiem vīriešiem gan, lai gan viņš pats bija pa pusei melnais, bet no mātes puses - tas viņa loģikā bija attaisnojami. Neskatoties uz pārdabisko spēku piesaukšanu un sevis dēvēšanu par dēmonu, viss bija samērā īsi un vienkārši - kā pretstats grandiozajai izredzētā mocekļa idejai, kas viņam bija par sevi radusies. Viss dvesa pēc vientuļa un depresīva cilvēka, parasts ierindas džo, kurš ir iedomājies, ka ir dēmons. Varbūt labi, ka tādi manifesti tiek atstāti, tas apgrūtina centienus viņus mistificēt, glorificēt un attaisnot viņu sev pašpiešķirto, īpašo statusu. Mentālā (ne)veselība kopā ar šokējoši vieglu iespēju piekļūt nāvējošiem ieročiem pēc pieprasījuma. |
|
|
| |
[25. Jan 2026|00:16] |
Meklējot sev jaunu mugursomu, pie viena attapos, cik riebīgas ir tās aviokompānijas ar saviem jaunajiem rokasbagāžas izmēriem.
Es gadiem ilgi esmu ceļojusi ar ultravieglo riteņsomu, nepārsniedzot svara ierobežojumu.
Tagad, vienalga, vai tu večiņa, invalīds vai nespējnieks, visa sava "rokas"bagāža būs jāstiepj rokā vai uz muguras, jo kurš gan velk pa grīdu 40 cm augstu somu?? Ja nu vienīgi punduri kaut kādi.
Sagūglēju gan vienu versiju, Bordlite Under Seat Wheeled Bag, bērniem un pieaugušajiem, bet tā tikai britos un lielākoties izpārdota.
Upd: MI atrada to somu pie lietuviešiem, pēdējo pieaugušo izmērā. Tad jau redzēs, vai bija vērts. |
|
|
| |
[24. Jan 2026|21:47] |
 |
|
|
| |
[24. Jan 2026|21:31] |
|
Šodien bija brīnišķīga diena. Sāku ar to, ka uzspļāvu ierakstiem plānotājā, lēni, lēni brokastoju, tad gāju staigāt pa Mežaparku, vēroju priecīgus cilvēkus un suņus, bērnus, kas šļūca pa reni Dz.sv estrādē, dzēru karstu cidoniju dzērienu, acis žilba saulē, tad rimčikā nopirku šādus tādus gardumiņus, kurus gandrīz tūlīt pat arī visai eleganti pagatavoju visādos tur rozmarīnos un timiānos, bet pirms tam vietējā humpalā nopirku jaunkudzei episkas (kā viņa pati feistaimā nokomentēja) kurpes un ja jau tad jau arī gandrīz tikpat episkus aizskarus jaunajam dzīvoklim, kurš joprojām ilgojas pēc iekārtošanas, pēc tam apskatīju, ko tad mums rāda splendidā un nolēmu iet uz Hamnetu, jo Mīli mani maigi, kas bija otra izvēle, šķita pārāk bēdīga, tad nokavēju trolejbusu un izsaucu boltu, boltists apvaicājās, ko tad labu rāda kino un ātri pastāstīja, ko redzējis kbizē! un tad arī, ka esot filmējies pie džūda lova un vispār visus tai kino industrijā pazīst, biki vēlāk pazina arī mani (kaut kas tāds man gadījās pirmo reizi un es te vienkārši par to brīnos), pie kino kasēm satiku sen neredzētus jaunības dienu draugus, tad skatījos filmu un brīžiem knapi turējos, lai neraudātu balsī, bet tādā ļoti gaišā sajūtā, un tad bridu pa sniegu uz trolejbusu un braucu mājās un tagad priecīgi rakstu šo. Vienkārši perfekta diena. Iespējams tāpēc, ka varēju to pavadīt ar sevi. |
|
|
| |
[24. Jan 2026|07:03] |
citēšu ctulhu komentāru, vienk lai izvērstu domu:
"Ar to surogasiju varētu būt problēmas jo grūtniecība nav nekas patīkams, bet kādā veidā pilna cikla inkubators ir kaut kas ļauns?"
Secinājumi, kas man rodas šo lasot:
grūtniecība - sieviete iznēsā sevī bērnu. starp māti un bērnu ir saikne, bērns burtiski izaug viņas ķermenī. izmaiņas sievietes ķermenī, kuras notiek grūtniecības laikā ne tikai rada bērnu, bet arī māti.
piedāvājums: māti, caur kuru bērns ienāk pasaulē, aizstāt ar inkubatoru. kāds tur ļaunums? kādas potenciālās problēmas? no tehnokrātu perspektīvas laikam nekādas, tikai ieguvumi. and i'm rly at loss here, jo vai pārliecībai, kurā sievietes ķermenis, mātes un bērna saikne tiek viegli aizstāta ar inkubatoru, var vispār dot kādus argumentus, jo tā ir gluži vai kā alien perspektīva, kurai cilvēcība ir sveša. |
|
|
| |
[23. Jan 2026|21:05] |
Vinland Saga ir tik laba, negribas neko citu šovakar darīt kā tikai to skatīties.
Šorīt pamodos ap pieciem, vairāk kā stundu pims modinātāja no tā, ka raudāju. Pēc tam nevarēju aizmigt. Sapnī biju kopā ar vienu meiteni, kuru sen neesmu redzējusi, bet kādreiz bijām draudzenes un viņa baroja savas zivis un teica, ka tās nez kāpēc mirstot un tās vēlās ar vēderiem uz augšu. Zivis bija apmēram kaķa lielumā.
Tad mēs iegājām telpā, kas visa bija kā ne pārāk dziļš baseins, uz grīdas ūdenī šūpojās ūdenszāles un bija iegrimuši akvāriji. Zivis varēja peldēt pa visurieni, bet akvāriji bija kā viņu guļvietas. Mēs stāvējām pie viena akvārija, kurā bija bēšīgi dzeltena zivs, kas arī gulēju ar vēderu uz augšu, bet tad, kad meitene teica, cik žēl, zivs sāka raukt pieri (jā, šai zivij bija piere) un sāka kustēties, izpeldēja no akvārija, ienira ūdenszālēs un tad piepeldēja meitenei cieši klāt. Un es pēkšņi sapratu, ka viņa mirst, bet ir saņēmusi visus savus pēdējos spēkus, lai atvadītos no meitenes un tajā mirklī tā zivs vairs nebija tikai šī konkrētā zivs, bet katrs mīļais dzīvnieks manā dzīvē, kurš man kādreiz bijis tuvs un tad nomiris un es sāku nevaldāmi raudāt un pamodos ar slapju seju. |
|
|
| |
[23. Jan 2026|19:31] |
Dažreiz vienkārši pietrūkst kāda ar ko parunāt par Hēgeļa perspektīvu
"Raugoties no Hēgeļa perspektīvas, brīvībai ir nepieciešama atzīšana no ārpuses, lai tā varētu pašrealizēties."
/ Una Bergmane, Nenoteiktības politika. ASV, Baltijas jautājums un PSRS sabrukums |
|
|
| too lazy to be evil |
[23. Jan 2026|15:43] |
|
since all is one, ultimately there is no difference between serving self or serving others. however, serving self requires to control and enslave others, and that takes so much more constant work than hugging a friend once in a while. |
|
|
| |
[23. Jan 2026|09:30] |
|
Bet vispār es sapnī redzēju multiversu, ko Alla Pugačova bija radījusi, lai ar Feisbukā ievietotiem attēliem nodotu Ukrainai slepenu spiegošanas informāciju par Krievijas plāniem. Tik tikko pamanāmas izmaiņas attēlos katrā nākamajā realitātes novilkumā deva mājienus un ļāva ceļot laikā - nevis ar ķermeni, bet ar prātu - un ļoti lēnām. Tā, piemēram, Pugačova devās satikt Īlona Maska tēvu, lai pierunātu viņu izdarīt vajadzīgo lēmumu. Kādu - nebija pateikts, bet laikam jau var uzminēt. |
|
|
| |
[23. Jan 2026|09:23] |
|
LSM.LV Domājot par imigrantiem, sabiedrības iztēlē nereti parādās attēli |
|
|
| |
[23. Jan 2026|09:14] |
No reklāmas: “Neesi pārliecināts, kādu stāstu vēlies dzīvot? MosKos tev ir piedāvājums.
ATKLĀJ SAVU AROMĀTU BEZ RISKA!
DĀVANĀ saņemsi slepenu pārsteigumu, kas iepriecinās ikvienu smaržu entuziastu!” |
|
|