izvēles, izvēles:
dzīvot ar sirdi, ar draugiem, kas sapratīs, vietā, kur ceļi un apvedceļi ir zināmi, pļavas smarža pazīstama, BET gruzīties par darbu un nevarēt sev īsti atrast vietu
VAI
strādāt ar prātu, atdevi, tikt novērtētam un atalgotam, TAČU vietā, kur viss ir svešs, un tuvākais draugs ir sajūtams vien klaviatūras reljefā
dzīvot ar sirdi, ar draugiem, kas sapratīs, vietā, kur ceļi un apvedceļi ir zināmi, pļavas smarža pazīstama, BET gruzīties par darbu un nevarēt sev īsti atrast vietu
VAI
strādāt ar prātu, atdevi, tikt novērtētam un atalgotam, TAČU vietā, kur viss ir svešs, un tuvākais draugs ir sajūtams vien klaviatūras reljefā
un vispār: kāpēc tikai divas izvēles? kas Tev liedz mainīt darbu te, ja jau tas neiet pie sirds? jādara taču tas, kas patīk, nevis jāsēž tur, kur nejūties labi.
Tev laikam ir jāizvērtē prioritātes savā dzīvē. ja gribi augt profesionāli, ārzemes, šķiet, ir labāks variants. ja ko citu... nu tad jādomā. :) lai gan jebkas ir iespējams, ja nepieķeras lietām/atmiņām/jebkam citam, kas bremzē pašizaugsmi.
bet laikam cik cilvēku, tik viedokļu. :)
Liekas jau, ka iespējams ir viss arī pie scenārija svešums un lēna atvēršanās turienes videi, domubiedru meklējumi, vienīgi tas prasa laiku. Reiz formulēju, ka cilvēki ir tie, kuru dēļ mēs dodamies prom un arī tie, kuru dēļ atgriežamies, kazi, tā mēdz būt.
Es biju ciemos pie savas kādreizējās kora diriģentes Helsingborgā. Viņa te dzīvo jau 5 gadus. Ļoti inteliģenta, dzīvespriecīga sieviete un labs domubiedrs. Izcīnījusi sev vietu te. Tā priecīgi pie vīna glāzes tērgājot vienā brīdī pēkšņi arī viņa noskuma un teica - jā, klau, tādas sajūtas man te nav un nebūs. Ka tepat kaut kur ir Ziedonis, viņš varbūt ir tajā parkā otrā pilsētas galā vai varbūt nākamajā krustojumā, bet viņš ir. Ir Sīmanis, un viņam nodeg māja, un viņam var palīdzēt, un viņš tepat Teātra bārā nodzied tev dziesmu. Un bija arī Kokars un Kroders. Bet ar visu to, ka viņai ir dzīvespriecīgs koris ar acu kontaktu, viņa saka, ka te uz ielas viņa vienmēr būs sveša starp svešajiem.
bet ja tas, ko dari ir zinātne, vai tad nav iespējams burvīgais combo, ka dzīvo šeit, bet strādā tur?
Zinātnei un faktiski jebkam, kas nav gluži grāmatas tulkošana vientuļos vakaros, vajag komandu. Tuvākās komandas ir kaut kur te Eiropā, tur varbūt sanāk dzimtenes diēta nedēļas nogalēs.
nē, nē. dzīvi nevajag mēģināt dzīvot ar gara disciplīnu sev atsakot pašu dzīvošanu. man vienkārši patīk sev uzdot mazos, īsos jautājumus – tie ne vienmēr ir cieti un nežēlīgi, jo atbildes uz tiem mēdz būt neracionālas, skaistas un dzīves garšas apliecinošas. ieskaitot atbildi par vienu no sarežģītākajām mīlestībām: dzimtenes mīlestību. ar visu tās novembri un citām blaknēm, kuras pieņemt prasa briedumu vai/un spēku. vai – mazās, īsās atbildes.
nav bijis tādas reizes, kad es ietu garām terra sancta, nedomājot par to, ka tur, aiz tiem mūriem, ir kāpnes, uz kurām satikās oza "mana mihaēla" varoņi; vai, braucot garām mevaseret, nedomātu, ka tur varbūt tagad dāvids grosmans, beidzis dienas rakstīšanu, ir izgājis dārzā... un im eškakhech ierušalaim, "ja es aizmirstu tevi, jeruzāleme", man (ļoti stipri) parauj to pašu stīgu, kuru, nezinu, "audz sāpju naidā kvēlošā..."
bet es nespētu dzīvot tur, kur sienas man apkārt ir tikai sienas, man liekas, nespētu.