Kemune

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
izvēles, izvēles:

dzīvot ar sirdi, ar draugiem, kas sapratīs, vietā, kur ceļi un apvedceļi ir zināmi, pļavas smarža pazīstama, BET gruzīties par darbu un nevarēt sev īsti atrast vietu
VAI
strādāt ar prātu, atdevi, tikt novērtētam un atalgotam, TAČU vietā, kur viss ir svešs, un tuvākais draugs ir sajūtams vien klaviatūras reljefā
  • skarbi
  • man bija tāda izvēle. vispār grūti. bet domāju, ka vismaz vienreiz mūžā ir vērts izjust , kā tas ir, kas jūties labi darbā - vismaz uz laiku. kaut kad vēji atpūtīs atpakaļ. tad kad atpūtīs atpakaļ, vismaz aterēsies, ka vismaz kādreiz mūzā esi bijis apmierināts ar darbu!
  • draugus taču var iegūt, galvenais, lai ir vēlme. labāk ir izmēģināt kaut ko un sliktākajā gadījumā atgriezties mājās, ja nu jūti, ka tas galīgi nav domāts Tev. bet to jau sapratīsi tikai tad, kad būsi tajā visā iekšā.

    un vispār: kāpēc tikai divas izvēles? kas Tev liedz mainīt darbu te, ja jau tas neiet pie sirds? jādara taču tas, kas patīk, nevis jāsēž tur, kur nejūties labi.
    • Nav jau tā, ka es nemeklēju, bet mans gadījums ir ļoti specifisks. Darbs gāja pie sirds ļoti, taču tur nebija, kur augt, cilvēkus, no kuriem mācīties, biju jau pāraudzis un ieaudzis nīgrā slinkumā. Es arī nesēžu uz vietas - jau otro gadu studēju ārzemēs, un tāpēc pietuvojas izvēle, atgriezties, kur manā jomā darbojas varbūt kādi 3 cilvēki visā Latvijā un principā pat Baltijā, vai doties tālāk pasaulē strādāt uzņēmumā vai doktorantūrā.
    • Draugus iegūt - tas ir tikai šķietami vienkārši. Es tagad labi redzu, cik ļoti, ļoti atšķiras dažādas tautas. Multikulturālisms uz urrā strādā vienu, trīs dienas, bet pēc mēneša kādā grūtākā vai priecīgākā brīdī tev nebūs īsti, ar ko dalīties.
      • nu, zini, šajā plastmasas laikmetā ir iespējama 24/7 komunikācija ar savējiem. labi, tas ir virtuāli, bet ne jau iesi ar draugiem bučoties vai turēt roku, respektīvi, nav nepieciešama fiziskā klātbūtne. tādēļ tiešām ir vienalga, kur atrodies. protams, tas darbojas tikai tādā gadījumā, ja nav problēmu adaptēties citā vietā + nevajā nostaļģiskas atmiņas par skaisto Latviju utt.

        Tev laikam ir jāizvērtē prioritātes savā dzīvē. ja gribi augt profesionāli, ārzemes, šķiet, ir labāks variants. ja ko citu... nu tad jādomā. :) lai gan jebkas ir iespējams, ja nepieķeras lietām/atmiņām/jebkam citam, kas bremzē pašizaugsmi.
        • Nē, tieši fiziska klātbūtne ir ĻOTI nepieciešama. Manā pasaulē 300 draugi feisbukā vai skaipā ir nulles vērtībā.
          • un ko tieši Tev dod tā fiziskā klātbūtne? piekrītu, reizēm ir forši un noteikti vajag satikties klātienē, bet ne jau katru dienu.. pat ne bieži, labi ja reizi nedēļā vai divās, un arī tas šķiet daudz.

            bet laikam cik cilvēku, tik viedokļu. :)
            • Dod tieši to, ko nedod virtuālā. Smaidu, balsi, jokus. Kurš pie velna ir iedomājies, ka burti to visu spēj aizvietot?
              • eh, es laikam to nesapratīšu, kamēr pašai tā nebūs. tagad - pašreizējos apstākļos - šķiet, ka mierīgi varētu kādu pusgadu netikties ar draugiem un iztikt ar komunikāciju internetā. bet nu jā, es esmu savā ierastajā vidē, kur viss rodams rokas stiepiena attālumā. tāpēc arī laikam nenovērtēju to.
                • vai Tu šo te saki, katru dienu tiekoties ar draugiem skolā/darbā/vakaros, vai varbūt pat dzīvojot kopā ar kādu draugu/draugiem? un tā ir bijis visā apzinīgajā dzīvē?
                  • principā jā, un šobrīd es būtu pārlaimīga reizēm neredzēt un nesatikt nevienu, bet zinu, ka tā nebūs, un ar to samierinos. protams, ja es viena pati dzīvotu ārzemēs, būtu citādāk, tomēr šaubos, vai kādu dzimtenes draugu (jā, pat labāko; izņēmums ir vienīgi mīļotais cilvēks) gribētu satikt klātienē diži biežāk par reizi trīs mēnešos, ja ir iespēja sazināties caur internetu. tomēr tajā pašā laikā esmu pietiekami komunikabla, lai ar kādu iedraudzētos arī realitātē tajā tālienē.
  • Šis ir viens no lielajiem krustojumiem, jā.

    Liekas jau, ka iespējams ir viss arī pie scenārija svešums un lēna atvēršanās turienes videi, domubiedru meklējumi, vienīgi tas prasa laiku. Reiz formulēju, ka cilvēki ir tie, kuru dēļ mēs dodamies prom un arī tie, kuru dēļ atgriežamies, kazi, tā mēdz būt.
    • Trakākais, ka es it visur uzreiz pamanu kaitinošus sīkumus. It kā pie mums to netrūktu, taču tur tie jau šķiet savējie un par tiem var pasmaidīt. Pavisam vispārinot zviedri ir bailīgi, angļi ir, hm, samērā bezgaumīgi.

      Es biju ciemos pie savas kādreizējās kora diriģentes Helsingborgā. Viņa te dzīvo jau 5 gadus. Ļoti inteliģenta, dzīvespriecīga sieviete un labs domubiedrs. Izcīnījusi sev vietu te. Tā priecīgi pie vīna glāzes tērgājot vienā brīdī pēkšņi arī viņa noskuma un teica - jā, klau, tādas sajūtas man te nav un nebūs. Ka tepat kaut kur ir Ziedonis, viņš varbūt ir tajā parkā otrā pilsētas galā vai varbūt nākamajā krustojumā, bet viņš ir. Ir Sīmanis, un viņam nodeg māja, un viņam var palīdzēt, un viņš tepat Teātra bārā nodzied tev dziesmu. Un bija arī Kokars un Kroders. Bet ar visu to, ka viņai ir dzīvespriecīgs koris ar acu kontaktu, viņa saka, ka te uz ielas viņa vienmēr būs sveša starp svešajiem.
      • nu lūk, lūk. tieši par to. atskaitēs priekš sevis es mēdzu to saukt par gļēvumu un morālu mīkstumu, ka rūp man ziedonis un skan sīmanis un šodien sākas biļešu tirdzniecība uz jrt izrādēm un telefonā ir kāds ducis cilvēku, kurus allaž ir jauki turēt rokasstiepiena attālumā, neskatoties uz to, ka ir taču mums skaipi un feisbuki un parādi savas vakariņas. taču vietai ir zināma nozīme un tuvam saturam, lietām, kuras nevari iztulkot vai dabūt citur. un var ikdienas dzīvei gana veiksmīgi iekortelēties arī jebkur citur un mēģināt uztankoties tajās reizēs, kad esi latvijā. dzimtenes diēta.

        bet ja tas, ko dari ir zinātne, vai tad nav iespējams burvīgais combo, ka dzīvo šeit, bet strādā tur?
        • Bargas tev tās atskaites. Es jau arī tā ar lineālu reizēm sev novelku pa pirkstiem un nodedzinu kādu tiltu, bet, ja tā no putna lidojuma skatās, klintsstiprie varbūt ir cienījami, bet vai mīlami? Nodzīvot dzīvi ar ārkārtīgu gara disciplīnu un nekļūdīties, tur ir arī kaut kas biedējošs.

          Zinātnei un faktiski jebkam, kas nav gluži grāmatas tulkošana vientuļos vakaros, vajag komandu. Tuvākās komandas ir kaut kur te Eiropā, tur varbūt sanāk dzimtenes diēta nedēļas nogalēs.
          • ak nu jā. es automātiski pieņēmu, ka runa ir par sociālajām/humanitārajām zinātnēm, kuras kā runā/rāda, ir maķenīt iekšķīgākas un dažos posmos pētāmas kaut vai solo, grupa var funkcionēt kauč vai virtuāli.


            nē, nē. dzīvi nevajag mēģināt dzīvot ar gara disciplīnu sev atsakot pašu dzīvošanu. man vienkārši patīk sev uzdot mazos, īsos jautājumus – tie ne vienmēr ir cieti un nežēlīgi, jo atbildes uz tiem mēdz būt neracionālas, skaistas un dzīves garšas apliecinošas. ieskaitot atbildi par vienu no sarežģītākajām mīlestībām: dzimtenes mīlestību. ar visu tās novembri un citām blaknēm, kuras pieņemt prasa briedumu vai/un spēku. vai – mazās, īsās atbildes.

      • gadās laimīgas sastapšanās, atdošanās ne-dzimtajai pilsētai vai zemei - dvēselei, man vienmēr tā ir licies, nav tikai vienas mājas vien: animula vagula blandula...
        nav bijis tādas reizes, kad es ietu garām terra sancta, nedomājot par to, ka tur, aiz tiem mūriem, ir kāpnes, uz kurām satikās oza "mana mihaēla" varoņi; vai, braucot garām mevaseret, nedomātu, ka tur varbūt tagad dāvids grosmans, beidzis dienas rakstīšanu, ir izgājis dārzā... un im eškakhech ierušalaim, "ja es aizmirstu tevi, jeruzāleme", man (ļoti stipri) parauj to pašu stīgu, kuru, nezinu, "audz sāpju naidā kvēlošā..."
        bet es nespētu dzīvot tur, kur sienas man apkārt ir tikai sienas, man liekas, nespētu.
  • Zviedrijā strādājot labu darbu, var viegli atļauties regulāri lidot pāri jūrai, ne?
Powered by Sviesta Ciba