Kemune

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
izvēles, izvēles:

dzīvot ar sirdi, ar draugiem, kas sapratīs, vietā, kur ceļi un apvedceļi ir zināmi, pļavas smarža pazīstama, BET gruzīties par darbu un nevarēt sev īsti atrast vietu
VAI
strādāt ar prātu, atdevi, tikt novērtētam un atalgotam, TAČU vietā, kur viss ir svešs, un tuvākais draugs ir sajūtams vien klaviatūras reljefā
  • Trakākais, ka es it visur uzreiz pamanu kaitinošus sīkumus. It kā pie mums to netrūktu, taču tur tie jau šķiet savējie un par tiem var pasmaidīt. Pavisam vispārinot zviedri ir bailīgi, angļi ir, hm, samērā bezgaumīgi.

    Es biju ciemos pie savas kādreizējās kora diriģentes Helsingborgā. Viņa te dzīvo jau 5 gadus. Ļoti inteliģenta, dzīvespriecīga sieviete un labs domubiedrs. Izcīnījusi sev vietu te. Tā priecīgi pie vīna glāzes tērgājot vienā brīdī pēkšņi arī viņa noskuma un teica - jā, klau, tādas sajūtas man te nav un nebūs. Ka tepat kaut kur ir Ziedonis, viņš varbūt ir tajā parkā otrā pilsētas galā vai varbūt nākamajā krustojumā, bet viņš ir. Ir Sīmanis, un viņam nodeg māja, un viņam var palīdzēt, un viņš tepat Teātra bārā nodzied tev dziesmu. Un bija arī Kokars un Kroders. Bet ar visu to, ka viņai ir dzīvespriecīgs koris ar acu kontaktu, viņa saka, ka te uz ielas viņa vienmēr būs sveša starp svešajiem.
    • nu lūk, lūk. tieši par to. atskaitēs priekš sevis es mēdzu to saukt par gļēvumu un morālu mīkstumu, ka rūp man ziedonis un skan sīmanis un šodien sākas biļešu tirdzniecība uz jrt izrādēm un telefonā ir kāds ducis cilvēku, kurus allaž ir jauki turēt rokasstiepiena attālumā, neskatoties uz to, ka ir taču mums skaipi un feisbuki un parādi savas vakariņas. taču vietai ir zināma nozīme un tuvam saturam, lietām, kuras nevari iztulkot vai dabūt citur. un var ikdienas dzīvei gana veiksmīgi iekortelēties arī jebkur citur un mēģināt uztankoties tajās reizēs, kad esi latvijā. dzimtenes diēta.

      bet ja tas, ko dari ir zinātne, vai tad nav iespējams burvīgais combo, ka dzīvo šeit, bet strādā tur?
      • Bargas tev tās atskaites. Es jau arī tā ar lineālu reizēm sev novelku pa pirkstiem un nodedzinu kādu tiltu, bet, ja tā no putna lidojuma skatās, klintsstiprie varbūt ir cienījami, bet vai mīlami? Nodzīvot dzīvi ar ārkārtīgu gara disciplīnu un nekļūdīties, tur ir arī kaut kas biedējošs.

        Zinātnei un faktiski jebkam, kas nav gluži grāmatas tulkošana vientuļos vakaros, vajag komandu. Tuvākās komandas ir kaut kur te Eiropā, tur varbūt sanāk dzimtenes diēta nedēļas nogalēs.
        • ak nu jā. es automātiski pieņēmu, ka runa ir par sociālajām/humanitārajām zinātnēm, kuras kā runā/rāda, ir maķenīt iekšķīgākas un dažos posmos pētāmas kaut vai solo, grupa var funkcionēt kauč vai virtuāli.


          nē, nē. dzīvi nevajag mēģināt dzīvot ar gara disciplīnu sev atsakot pašu dzīvošanu. man vienkārši patīk sev uzdot mazos, īsos jautājumus – tie ne vienmēr ir cieti un nežēlīgi, jo atbildes uz tiem mēdz būt neracionālas, skaistas un dzīves garšas apliecinošas. ieskaitot atbildi par vienu no sarežģītākajām mīlestībām: dzimtenes mīlestību. ar visu tās novembri un citām blaknēm, kuras pieņemt prasa briedumu vai/un spēku. vai – mazās, īsās atbildes.

    • gadās laimīgas sastapšanās, atdošanās ne-dzimtajai pilsētai vai zemei - dvēselei, man vienmēr tā ir licies, nav tikai vienas mājas vien: animula vagula blandula...
      nav bijis tādas reizes, kad es ietu garām terra sancta, nedomājot par to, ka tur, aiz tiem mūriem, ir kāpnes, uz kurām satikās oza "mana mihaēla" varoņi; vai, braucot garām mevaseret, nedomātu, ka tur varbūt tagad dāvids grosmans, beidzis dienas rakstīšanu, ir izgājis dārzā... un im eškakhech ierušalaim, "ja es aizmirstu tevi, jeruzāleme", man (ļoti stipri) parauj to pašu stīgu, kuru, nezinu, "audz sāpju naidā kvēlošā..."
      bet es nespētu dzīvot tur, kur sienas man apkārt ir tikai sienas, man liekas, nespētu.
Powered by Sviesta Ciba