Kemune

gadās laimīgas sastapšanās, atdošanās ne-dzimtajai pilsētai vai zemei - dvēselei, man vienmēr tā ir licies, nav tikai vienas mājas vien: animula vagula blandula...
nav bijis tādas reizes, kad es ietu garām terra sancta, nedomājot par to, ka tur, aiz tiem mūriem, ir kāpnes, uz kurām satikās oza "mana mihaēla" varoņi; vai, braucot garām mevaseret, nedomātu, ka tur varbūt tagad dāvids grosmans, beidzis dienas rakstīšanu, ir izgājis dārzā... un im eškakhech ierušalaim, "ja es aizmirstu tevi, jeruzāleme", man (ļoti stipri) parauj to pašu stīgu, kuru, nezinu, "audz sāpju naidā kvēlošā..."
bet es nespētu dzīvot tur, kur sienas man apkārt ir tikai sienas, man liekas, nespētu.