Vai mans visu laiku mīļākais igauņu rakstnieks Jāns Undusks nav jauks???
Tā ir vienīgā nakts, ko esmu aizvadījis lielā bibliotēkā. Ticu, ka tā bija visu manu sabiedriskajā dzīvē aizvadīto nakšu visuzticamākā sabiedrība. Mautners bija tieši man līdzās, bet kaut kur tālāk krāca Kants. Interesanti, ka tieši tāds mazs vīriņš kā Kants krāca tik skaļi. Hēgelis gulēja klusu, dziļi un vīlies, līdz rīklei pilns ar konjaku. Viņš, vācu filozofijas sešzvaigžņu vīrs. Gēte gulēja pilsoniskāk, nekā es būtu gaidījis, rokai balstot vaigu, cepuri galvā. Bet Metsanurks man pagalvī visu nakti vaidēja. Sākumā šķita, ka vaid Menniks, tomēr nē, tas bija Metsanurks. Pret rītu beidzot pastūmu Metsanurku pie malas un gulēju tikai uz Mennika. Jā, kaut kur smaržoja. Kaut kur visu šo nakti smaržoja pēc vijolītēm. Sākumā nesapratu, kur. Taču rītam svīstot, kad viņas gurdi bija iegrimušas miegā un logs jau mazliet meta gaismu, es aizgāju un izlasīju viņu vārdus. Apakšējā plauktā apkampušās gulēja Aino Kallasa un Virdžīnija Vulfa, abas tālu prom no savām īstajām vietām.