Nové Strašecí ir kaut kāda sasodīti dīvaina vieta. uz kuru šobrīd neiet vlaki, tur jābrauc ar rail replacement busu. kurš pietur pie Lidla, nevis pie vlak stacijas. nu, mēs ar VZ tagad izkāpjam no tā busa un esam tupa šosejas malā, pie Lidla un bez īstas poņas, a ko nu? nē nu, ko nu. veram vaļā kartes, endo, strava un iesim tagad iet uz iešanas iet trasi. protams, ka tas viss ir kāpšana lejā no kalna, kas, kā visi zina, nekad nav a good sign.

tad kaut kāda dīvaina iela. bet nu, esam uz trases, urā! jāiziet vēl cauri kaut kādam mazmiestam atkal un tad sanāk iet kalnā. iet kalnā ir vieglāk nekā kāpt, ja kas. vismaz.. bet gar kaut kādu mežu, pa kaut kādu salīdzinoši dīvainu ceļu. ejam, tralalā. it kā ir pakarsti, bet pūš tomēr pietiekami vējš, lai piegādātu svaigu gaisu. protams, ka pagriezienam no zaļās uz dzelteno trasi paejam garām, tīri tāpēc, ka, izrādās, viņas iet viena otrai garām un nekad nekrustojas. bet neko. aizejam pareizi. tur kaut kāds čuvaks ar milzīgi pūkainu sunci. suncis smagi elsoja un ilgpilni uz mums skatījās, lai izglābjam. dude, sorry, no laikapstākļa mēs točna tagad nevaram izglābt. un ejam tagad pa ceļu mežā. mežā arī joprojām ir patīkams vējš.

ziniet, kas ir dīvaini? mēs it kā ejam un ejam, bet mežs visu laiku mainās. te ir kaut kāds egļu vēris, te priežu sils, te vispār nahuj bērzu birze. jajebu, diskotēka. bet ir forši. ir vispār omulīgi un forši. soļojam pa dzelteno trasi pa mežu un ir la. ļ la. kaut kādi ezeri un tā. un tā īsti nekur nav cilvēku. uhti! tad, protams, jāiet uz zilās trases. kā uzejam uz zilās treses, tur kaut kādi traktorētāji dubļus un milzu peļķes sadarījuši.
kaķ (laipojot pa dubļiem): peļķes krāsa izskatās kā kvass!
VZ: KO?
kaķ: what?
VZ: ko tu teici?
kaķ: peļķes krāsa izskatās kā kvass?
VZ: es dzirdēju pavisam citu, ka tev jāvāra rīsi.

ar šo sarunu papisām, ka bija jānogriežas tūliņ aiz dubļiem. neko, ies atpakaļ. bet tagad visiem, paga, paga. ā! es redzu zilo strīpiņu tur! nolemjam nemeklēt original taku, bet iet tur, kur mums anyway jānokļūst. atskatoties tiek secināts, ka loģiski, ka papisām, tur bija bultiņas, kas lika iet cauri vienīgajam brikšņu laukumam visapkārt. wtf? anyway, kur es paliku... zilā trase ir samērā savdabīga. viņa iet līku loču. visu laiku kaut kur jānogriežas. nav īsti skaidrs, wtf is going on, bet sajūta, ka mūs ved uz riņķi tupa. vēl dubļi, vēl satraktorēti dubļi, kaut kādi random dubļi un mežs.

kāpēc ir tā, kad sāk spīdēt saule, tā izslēdz ventilāciju (vēju), vai kā ieslēdz ventilāciju, tā prožektoru izslēdz? what is this guaranteed wtf?

izstaigājamies visus tos līkumus, tagad iesim pa zilo un sarkano trasi vienlaicīgi. kas tas ir, ka takas vienā pusē ir milzu priežu mežs, bet takas tieši otrā pusē ir kaut kāds citu koku mežs? O_O un tā bija vairākās vietās. nē nu, priežārijs vienmēr ir labāk nekā egļārijs, jo priežārijā var dabūt ventiāciju, kamēr egļārijā var dabūt zirnekļu tīklus sejā.

līkumu ir vēl vairāk. wtf? tur trases zīmējuši kaut kādi bultiņu entuziasti. gan jau, ka varēja iziet arī taisni, bet viņiem tupa gribējās bultiņas zīmēt. nē nu, grūti pārmest, katram savs hobijs. un tad ejam gar dīķi, tur ir bultiņa, 5 m pirms ceļa mums perpendikulāri, ka jāgriežas un jāiet dīķī. hesus, cilvēki! bultiņām ir pierasts klausīt ļoti burtiski, jo parasti tā ir. bet šitas. **nopūšas** anyway, nolēmām nebrist dīķī un gājām apkārt. tur toties aiz sētas divi suņi mūs tik aizrautīgi aprēja, ka viens pat sāka no priekiem griezties ap savu asi, par mums aizmirsis pa lielam :D

te es iepauzēšu un naivi cerēsim visi, ka uzrakstīšu turpinājumu.


---
(parādu liste - Olomouc, Kutna Hora bar 22, sestdienīgs Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam following Sunday, tad pabeigt Pardubices gājienu, prikols par krokodiliem.)