pie iepriekšējā stāsta par improv piebildīšu, kad bridām cauri nātrēm, VZ teica, ka laikam redzējis tagad tiltiņu tur tālāk, kur būtu varējuši pāriet pāri kā cilvēki. bet nolēmām to ignorēt un uzskatīt par nebijušu, jo neviens nebija pārliecināts, ka tas nebija vienkārši nokritis koks. un iet pārbaudīt būtu samērā bezjēdzīgi.

vēl ir tā, ka vispār ir noieti tikai kaut kādi 24 km pret šo brīdi. oof. un te mēs nonākam miestā Černolice. miestu, kuram iet cauri es nenovēlu nevienam. vispār nevienam. tur sanāca kāpt pa ielu tā, ka elpošana apstājas. viss apstājas. vispār viss. ir tikai kāpšana. neko citu organisms nespēj, jo Tāds Stāvs Kāpiens. nevienam nenovēlu, indeed. kaut kādā brīdī kāpienā teicu: "Horizontālas... (2 elpas) virsmas... (3 elpas) ir... (elpa) luxury". VZ piekrita. uzkāpuši visstāvāko drausmīgo nebeidzamo, nekad nebeidzamo, nekad nebeidzamo, bļaģ, kāpienu, trase tālāk iet mežā. nevienam nav skaidrs, cik tur drausmīgs kāpiens, bet nevienam nav nevienas pašas smadzeņu šūnas, kas darbotos uz kaut ko citu, ne atkopties. līdz ar to, pa ielu liekas iet drošāk. tur, protams, ir lēzens, bet joprojām kāpiens. kurā mani gandrīz notriec liels suns, jo grib draudzēties. bet īpašnieki kaut kā nebūt apsauc, atvainojas un visi apsmaidamies.

izejot no tās nolādētākās vietas pasaulē, ejam atpakaļ mežā. mežā, protams ir ups and downs, literally. jākāpj tur, jānokāpj šite, lai uzkāptu tur. bet vispār ir salīdzinoši mazāk grūti. un trase vienkārši ved taisni, pa kalna galu uz destination. pēdējais posms. tā tajā brīdī likās. bet nu, atkal rodas nebeidzamības sajūta, sajūta, ka nekad, nekad, nekad neaiziesim uz. VZ paskatās kartēs, pabaksta ekrānu, ieliek telepurķi kabatā un saka: "Smadzenei vajadzēja atzūmot, lai redzētu, ka vispār eksistē beigas šim visam." nopūtos un teicu, ka ir tāda sajūta, jā. vēl VZ kaut kādā brīdī pievienoja padomiņu listē to, ka nav sevišķi vērts izvēlēties gleznainus skatus un to visu, jo tā normāli ejot iet nekas no tā sevišķi nereģistrējas. iet iet nav ģimenes pastaiga gar jūru. ejot iet tomēr visu laiku jādīlo ar ahtungiem un to, nevis skati jāskatās.

ejam pa samērā plakanu ceļu mežā. sāk parādīties visādi citi hūmaņi redzeslokā. ew, people. kaut kādā brīdī laipojam pa dubļiem tur uz takas un
kaķ: man nāk miegs
VZ: ā nujā, tagad nekur nav jākāpj, tagad garlaicīgi!
kaķ: nez, man bija kaut kāda sajūta, bet es nevarēju saprast kāda tieši, tad atcerējos, tas ir, ka miegs nāk!

tad nonācām kaut kādā Talos valstībā ar gravestones and shit. VZ normāli izfrīkojās par vizuālo līdzību. es tikmēr domīgi skatījos, ka pie tā mauzoleja tur ir divi ceļi uz sāniem - pa kreisi iela, pa labi - meža taka. taisni, protams, ir mega kritiens lejā. mūs ved pa labi. paskatījos kartēs, vai nevar pa to ielu noiet, bet nu tur baigais līkums sanāk un sarežģīti un uz otru pusi un aj. ies pa mežu. ejot pa mežu rodas tāda nelaba aizdoma, ka te kaut kur nāksies tā brutāli kāpt lejā. jo tas jobans, kaut viņš nomirtu, Mníšek pod Brdy tomēr ir lejā nevis kalnā. un noieti jau kaut kur 32 km.

vēl uz tās takas visu laiku sanāca iet iekšā un ārā no Japānas. tur uz kokiem visu laiku bija mazi Japānas karodziņi sazīmēti. tas viss smieklīgi, līdz ieraudzījām actual kāpienu lejā.