piektdien VZ atrada iešanas iet maršrutu no viena mazmiesta uz otru. paskatījāmies, ka vlak ir vienos no galvenās stacijas. ok.
sestdien VZ sadingo un pamodina mani ap vienpadsmitiem, bet nu.. visi tādi drusku tādi un šitādi. tiek nolemts iet iet tomēr urbāni.
urbāni.

aizgājām uz pastu, tad iekāpām tramvajā un tad metro. aizbraucām līdz Florenc stacijai un devāmies Karlīnā. līdz upei un tad gar upi. pa ceļam tiek redzēta zaja uz veļika ar groziņu aizmugurē. groziņā, protams, ka maza formāta sunītis. viss tāds skatās visapkārt. un tad tas devaiss for all your uzkāpt un nokāpt needs. nosmējāmies. ejam. akmentiņi, tas viss. Karlīnā visur, ja arī apmaldās, nav jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. aizejot līdz Libeň, VZ sajūtas apmaldījies. nedaudz gūgles un ejam. aizgājām, protams, ka nepareizi. tur trīsreiz nācās iet atpakaļ pa to pašu ceļu. tā nav nekāda Karlīna, ja!

ejam pa ielu gar upi, VZ visu laiku skumji skatās uz leju, tur gar upi iet taka un činkst, ka grib iet tur. bet eventually arī mēs tiekam iet gar upi. proper gar upi pa asfaltu. viss norm. nananā. saule spīd, visi līksmi. bet nu, neviens nav attapis, ka jāieiet nopirkt ūdens. man tur kaut kāds aizķēries somā, bet nu, eh. iedzeram ūdeni un skumji saku: "teikt, ka we're low on water, seems a bit strange right now" un ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz upi. aizgājām līdz Trojai. tur nesaprotami laivošanas svētki. brr. ejam tālāk. tiek secināts, ka vajadzēs bankomātu. Trojā esot. nu ok. ejam uz bankomātu, a tur vēl kaut kādi svētki. kaut kāda persona dīdžejo. gribējās viņai ieteikt bārbiju listi, kas mums te sataisīta. vēl tiek secināts, ka te ir vīna festivāls un visi ir estēti ar vīna glāzēm rokās. ar kaut kādu cash kabatā ballītes orgkomiteja apm dodas tālāk. gar upi, protams. apiet zoo.

pa ceļam tiek novērota zaja uz skrituļslidām, kura izskatās, ka grib vienkārši apsēsties un sākt raudāt. bet nu, visi saprot, ka nevar, jo pēc tam huj piecelsies ar tām hujetām uz kājām. kaut kādā brīdī sanāk drusku iet uz leju un tāds kā līkums tieši lejā. zaja sāniski ar savām skrituļslidām kāpj. noņirdzāmies, ka gan jau negrib iepist upē. VZ teica, ka gribas palīdzēt. norādīju, ka zaja ir tik sakoncentrējusies uz savu darāmo, ka tur palīdzēšana tikai izsitīs no domas un beigās upē iepisīs zaja, VZ un gan jau by proxy arī es, iespējams, ka vēl daži garāmgājēji. nolēmām, ka lai jau zaja pati tomēr tiek galā.

ejot tālāk, pamanam, ka pa priekšu iet ļoti lēni cita zaja. kamēr VZ piezīmē, ka viņa laikam ir dzīvi sapratusi un tāpēc nesteidzas, zaja savelk uz augšu apenes zem savas kleitas. es skaļi secinu, ka dzīvi varbūt, bet apakšveļas izmērus gan nav sapratusi. mirklis klusuma, pārdomu un no manis iznāk teikums: "Grūti būt apgarotam, ja apenes visu laiku krīt nost!"

vēl vispār visu laiku sanāca iet garām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. wut? neko. ok. ejam. labi ejas, saprotiet. nu un ejam tā, ejam šitā gar upi. bet man sāk rasties pārdomas par to, cik urbāni tas viss šobrīd ir. es, protams, ka kleitā un sandalēs, vane.

aizejot līdz Klecany tiek secināts, ka arī tur ir pilsētas svētki. tur vizinās ar motorlaivu, lej upē ūdeni un vispār nodarbojas ar hujovu huiņu. bet nu, ejam gar upi, fuck you that's why. un tad tiek kāpts iet gar upi pa zemes taku. man atkal rodas pārdomas par "urbāno iešanu", bet nu. VZ prātīgi piezīmē, ka tiltu ir tik, cik ir, un vlak ir otrā upes pusē. vispār vakar likās, ka visi pasaules veļikotāji bija sarosījušies un visu laiku jākāpj malā, lai tos palaistu. un sāk gribēties pivci. labi vismaz, ka ūdeni nopirkām. bet nu tilta nav un nav. nav un nav. ej tik.

aizejam tagad līdz kaut kādam čemodāna paskata kuģītim, kas it kā ved pāri upei. visi apstājas padomāt. VZ atkal paprasa gūgles kartēm padomiņa. tur saka, ka nē, nu, tomēr būs tilts drīz. tur būs Řež. visi nopūšas, salasa plūmes pa ceļam (kaķ: vai tas skaitās kā brokastis? VZ: lai var sākt dzert? kaķ: aga. VZ: skaitās!) un iet. aizejot līdz tiltam tiek mazliet drūmi retoriskie jautājumi uzdoti, ka tilts ir, a kā tur augšā tikt? ballītes orgkomiteja, protams, vieglākos ceļus nekad nav meklējusi un tāpēc atrod dīvainu maztaku, pa kuru, šķiet, ka var uzkāpt uz tilta. aizejot līdz riktīgam smilšanainam stāvumam, teicu VZ, kurš jau bija uzkāpis, ka man šobrīd galvā milzu burtiem flashing uzraksts "urbānā iešana". nopūšos un kāpju. vienā brīdī drusku jāatvelk elpa un jāizkalkulē, kur likt nākamos soļus, jo visu laiku tā sajūta, ka slīdu ārā no sandalēm. un tad es paskatos uz blakus esošo koku.

kaķ: uzmini, kas te paslēpts!
VZ: wut?
kaķ: nu es lietoju vārdu "paslēpts" very loosely here.
VZ: nujā, es saprotu, jo tu atradi.
kaķ: bet te! šitas! nu! rieksts!
VZ: O_O
kaķ: te ir rieksts!
(I'm not easily distracted un svarīgās lietas ir svarīgas)

bet nu. tilts ir la un stacija ir dīvaina un par lielisko veiksmi ar vlak kaut kad citad. tagad brokastis un jāiet atkal iet.