lingvista blodziņā varu vēl pastāstīt par valodu diskotēku galvā.

Vācijā, vane, visi runā vāciski. un es sapratu apmēram visu, ko man saka, jo nu, tās nemēdza būt pārāk intelektuāli sarežģītas sarunas. bet atbildes man visas galvā formulējās čehiski, tad attapu, ka čehiski nesapratīs. nākamā valoda, pie kuras smadzene sniedzās, protams, ka bija spāņu. un reizēm attapu tomēr kaut ko atbildēt vāciski. pārsvarā gan VZ pirmais paguva noreaģēt ar atbildēšanu angliski, ka nesaprot vāciski, kamēr es tur galvā šķetināju, kura valoda ir kura.
ir smieklīgi.

bet manā personīgajā blodziņā varu pastāstīt to, ka sāk konkrēti beigties interese par maniem abiem aktuālajiem mindfucks un to regular comms. apsveru domu pateikt šiem cilvēkiem, ka man vajag nelielu pauzīti, bet nav spēka ar to dealot. un līdz ar to gribas to visu salauzt un izbeigt pavisam, kam toties neredzu līdz galam profit, jo interese varētu atgriezties. labais tajā visā ir tas, ka toties tagad ir mazliet headspace pakustināt mazāk regulāras comms, kas atkal sagādā mazliet vairāk līksmības.