kad te nesen uzradās Marlīne, visa tāda, ka nupat esot atbraukusi no Dānijas un atcerējusies, ka es tak būšot Lielmiestā drīz. viņa vispār gribot no visiem izolēties un nevienu nesatikt, bet nu mani tomēr grib satikt. piedāvāja konkrētu laiku un vietu. es, protams, ohujā, bet nu piekritu. izklausās daudz labāk nekā tas beach bar, ja godīgi.
vēl viņa beigās teica, ka viņa neizskatoties un neesot tāda kā agrāk.
atbildēju, ka es vispār arī ne, bet nav jau nevienam jābūt kaut kam, I just want to sit with you, drink and be useless.
Marlīne: that sounds absolutely perfect to me.

un tagad ir jocīgi, jo tas ir mans pēdējais vakars Lielmiestā. zinot mūsu history, tur viss kas var notikt. bet, nav jau tiešām tā, ka mūsu savstarpējās lietas būtu iekonservētas un vienmēr notika un turpinās notikt pēc tiem pašiem scenārijiem. karoč, papildus motivācija sapakot visu līdzņemamo tā, lai tas viss satilptu unassuming mugursomā.

bet, kopš sidra festivāla, mans vienīgais Īstais iemesls braukt uz Lielmiestu vairs nav aktuāls. es jau svētdien lieliski sadzēros to gardo sidru no Tāboras.
(par svētdienu gan jau vispār uzrakstīšu citreiz.)
un man tik vājprātīgi negribas uz Lielmiestu.