Trash panda

sestdien atkal tika iets iet. bija saplānots maršruts uz 27+ km gar upi, jo "tur tak gar upi, tur nebūs kalnains" teica ballītes orgkomitejas kolektīvs. Māte Daba, protams, to dzirdēja. **nopūšas**
bet nu, sestdiena vispār bija tāda, ka red flags everywhere, bet nu, ballītes orgkomiteja sastāv no jebanutiem jūzerneimiem, kuri nolēma riskēt.
(solīja negaisu tieši uz ierašanos, viens no vlak bija replaced with bus service, vēl tur kaut kas)

nē nu, uz to jobanu Kácov nebija triviāli nokļūt vispār. braucot busā runājām, ka cerams, ka iešana iet tomēr būs pa citu ceļu nevis šito ahtungu. iebraucot vienā miestā pa ceļam, VZ skatījās uz pili kalnā un teica, ka cer, ka mums tur nebūs jākāpj augšā(!). kad mūs izlaida no busa, mēs tur kaut ko sākām bakstīt telepurķos un mēģināt saprast, kur jāiet, tā, ka busa vadītājs mums trīsreiz pa logu pajautāja, vai mēs tiešām nokļuvām tur, kur mums vajadzēja, vai mums tiešām nevajadzēja citur. karoč, red flags everywhere.

neko, ejam. ejam gar sliedēm, tur viss kā jau gar sliedēm. tad cauri tai Kácov. tad jau mežs, iziet cauri kaut kādam pagalmam arī. tur apdzinām kaut kādus citus gājējus iet. un tad... stāvākais un smilšainākais kalns, kādā jebkad ir nācies kāpt augšā. vienā brīdī paskatījos uz augšu un sapratu, ka tā bija kļūda, jo vispār galu tai huiņai nevarēja redzēt. let's focus on one step at a time, kaķ.

nekad vēl nav bijis tik daudz kalnos jākāpj. tik, tik daudz kalnos. mēs hardly vispār gājām pa flat surface. ik pa laikam bija jānokāpj no kalna, lai uzreiz kāptu nākamajā. čiekuru bija mazāk, bet toties dahuja akmeņu. un smilšu. un akmeņu. kad tuvojāmies Český Šternberk, ieminējos, ka laikam fiziski tuvojamies lēmumu pieņemšanas brīdim. sāka rūcināt pērkons un savācās mākoņi. pērkons vispār tur daudz un dikti rūcināja, laikam bija sakrājies sakāmais, konkrēts monologs.

un tad.
es ieraudzīju To pili, uz kuru VZ negribēja kāpt augšā. mums bija jākāpj lejā gar to. lejā.

kad nokāpām uz Český Šternberk, man tik nenormāli vajadzēja uz tualeti, ka iegājām tuvākajā barčikā. es rokas nomazgāju četras reizes - tās joprojām bija lipīgas un smilšainas. ieskatoties visādos radaros un citos appos, izvērtējot signālus, kādus organisms sūta smadzenēm, par fizisko kondīciju, tiek secināts, ka huiņa viss. ir jāņem pēdējais buss no šejienes uz Sázava (kas ir pēc pusotras stundas no tā brīža) un jābrauc nahuj atpakaļ uz Prāgām. nopirkām uzreiz appā tiketus un kāreiz sāka līt.
17 km, pārsvarā virzienā uz augšu.

Prāgās toties viss norm - Jiržiks aiz bāra, EtF arī uzradās, būtu tikai (es) varējusi tās smiltis nomazgāt. bet vienalga līdz četriem tralalā.

kad te nesen uzradās Marlīne, visa tāda, ka nupat esot atbraukusi no Dānijas un atcerējusies, ka es tak būšot Lielmiestā drīz. viņa vispār gribot no visiem izolēties un nevienu nesatikt, bet nu mani tomēr grib satikt. piedāvāja konkrētu laiku un vietu. es, protams, ohujā, bet nu piekritu. izklausās daudz labāk nekā tas beach bar, ja godīgi.
vēl viņa beigās teica, ka viņa neizskatoties un neesot tāda kā agrāk.
atbildēju, ka es vispār arī ne, bet nav jau nevienam jābūt kaut kam, I just want to sit with you, drink and be useless.
Marlīne: that sounds absolutely perfect to me.

un tagad ir jocīgi, jo tas ir mans pēdējais vakars Lielmiestā. zinot mūsu history, tur viss kas var notikt. bet, nav jau tiešām tā, ka mūsu savstarpējās lietas būtu iekonservētas un vienmēr notika un turpinās notikt pēc tiem pašiem scenārijiem. karoč, papildus motivācija sapakot visu līdzņemamo tā, lai tas viss satilptu unassuming mugursomā.

bet, kopš sidra festivāla, mans vienīgais Īstais iemesls braukt uz Lielmiestu vairs nav aktuāls. es jau svētdien lieliski sadzēros to gardo sidru no Tāboras.
(par svētdienu gan jau vispār uzrakstīšu citreiz.)
un man tik vājprātīgi negribas uz Lielmiestu.