vakar biju iepirkties. atzīšos, ka vienā brīdī pilnīgi nopietni apsvēru domu vākties atpakaļ uz Lielmiestu. tāds totāls fuck-this-shit uznāca. bet pēc tam kaut kā sanāca iet gar Jiržikbāru, paskatījos, a tur, prikiņ, Jiržiks! nopriecājos un gāju iekšā. šis tur jaunu zaju apmācīja. oj, lieliski, tiešām lieliski. uzzināju, ar ko nodarbojas čuvaks, kurš nemāk nevienu valodu. viņš tur mēģināja man uzplīties, bet es izlikos, ka vispār nesaprotu čehiski. parunājām par to, ka es grasos dibināt savu uzņēmumu. Jiržiks pieteicās nākt pie manis strādāt, taisīt kafiju. es teicu, ka tikai tad, ja viņš uzreiz pēc tam iet prom. izrunājāmies par angļu valodas akcentiem. tika secināts, ka ir nepieciešams Jiržika emoji. kāds cits pilsonis, kad, atskanot dziesmai Thunder, es sāku dungot līdzi panda-panda-panda, lepni vilka ārā telepurķi un rādīja man, ka šis nofotkājis pandu. nē, pandas kostīmā tērptu nabaga ļautiņu, kuram bija jādirn pie kaut kādas bodes. un, protams, tēja.

šodien jūtos mazliet saņurcīta. ok, pamatīgi saņurcīta. ok, man ir milzu pohiņa. un jātaisās iet ēst ar rumāņu zaju. jūtos, kā toreiz, kad ar pohiņu gāju satikt Didi. (viņa beigās dēļ tā no manis izšķīrās, ja nu kāds neatceras.)
bet nu neko. ierīšu ibuprofēnu un centīšos izdzīvot.