cibas festivāls vakar pamodās, paskatījās Killing Eve un aizgāja vēlreiz uz festivālu.

normāli tikām iekšā, stāvam tādi abi starp divām miniskatuvēm un neko nesaprotam. no visām pusēm skan huiņa, gribas iedzert. tad VZ apmēram 15 minūtes bakstīja telepurķi, lai mēs varētu, ar mūsu ērtībām ieviesto cashless sisķiku, iegādāties pāris als. bet nu, tie visi dzīves sīkumi.

uz lielās skatuves, saprotiet, saņēmās un uzkāpa The Chemical Brothers. apmēram pie otrās dziesmas (Do It Again, ja kas) es aizgāju totālā astrālā. dejoju. dziedāju līdzi. man nebesīja apkārt esošie cilvēki, nekas pēkšņi nesāpēja, klepus netraucēja. es biju kā E aprijusies. šovs bija vienkārši mind blown. tās visas grafikas un gaismas, lāzeri, milzu roboti, viss. un tam visam pa virsu kārtīga un īsta elektronika. es tā dejoju, tā dejoju. vienkārši rauj jumtu. un tur tu, cilvēk, dejo viss tāds, smaidi līdz ausīm, tev nav nevienas pašas kaut kādas jobanas emocijas, tu esi viss aizgājis The Chemical Brothers. mūzika ir pārņēmusi visu tavu esību, tev nekas vairs nav jājūt. smadzenes ir pārņemtas ar šovu, tev nekas tā īsti nav jādomā. viss pēkšņi ir bliss. vienkārši pure bliss. manai mazajai ledus sirdij šo te tiešām ļ vajadzēja.

man priekšā arī bija ļ kaislīgs Brāļu fans, kurš izteikti aktīvi lēkāja un dejoja. bija mazliet smieklīgi, bet tomēr es totāli viņu sapratu. un nebija besīgs vispār. viņa cīņubiedre gan izskatījās drusku jūtoties out of place, bet nu, dude, what did you expect? tad vēl kaut kādā brīdī mums garām pagāja tāds izteikts The Cure fans, kurš bija uztaisījis Smita frizūru. izskatījās mazliet sanīgrojies un neapm.

pēc tam jau pa ierasto taciņu aizgājām pie Jiržika (bez Jiržika, bez Daniškas un bez Honzas). it kā la sēdējām, pļurkājām als, es daudz smaidīju, kādu brīdi viss bija vienkārši pareizi un fantastiski.

bet nu, Verkai toties bija bad day at the office. kaut kādi pacienti aizlaidās nesamaksājuši un vēl tur vispār. bija tā beigās nopietni žēl zajas. kaut ko tur centāmies palīdzēt nokopt, uzklausīt, morāli atbalstīt, to visu. viņa tikmēr turpināja centīgi mums liet. jo labākais brīdis barčikā taču ir tad, kad aizslēdz durvis, jo tad beidzot ir miers no visiem jobaniem tūristiem un citiem, var iedzert kā pieklājas. beigās atstājām Verkai pavairāk naudas, jo nu, ar padomiņu jau visi gudri, bet finansiāli atbalstīt tomēr reizēm efektīvāk. taxifajs saka, ka atvedis līdz rezidencei 4:59 am. drusku lepojos ar mums.