Jau otro rītu pēc kārtas sēdēju rīta meetingā (on Skype) un ausīs klausījos, kā kolēģim urbj sienu. Vēl te kaut kur arī ik pa brīdim urbj. Urbj nezūdamības likums.

Vēl vakar, nē aizvakar, nē vakar... nu kaut kad. Sēž PCūks pie manas somas un acīmredzami domā par to, kā tikt tur. Jo soma - tas taču labi. Un es tikmēr ņēmu un ieliku somā zeķubikses. PCūka grimase bija priceless, jo PCūks zina, ka soma tam nav domāta! PCūks skatījās uz mani viss tāds kaut kur pa vidu starp ohuju un nosodījumu. Tad atmeta visas cerības un aizgāja, ja jau viss zaudēts, tad zaudēts.

Bijām izgājuši līdz bodei.
- cik te ārā labi, pilnīgi priecājos būt ārā un skumstu, ka būs jāiet atpakaļ mājās.
- man ir tieši tādas pašas emocijas.
- *nopūta* cik labi, ka vakarā vairs nebūs tik silti.
Vasara, cilvēki, te ir konkrēta vasara pa dienām. Un ir vispār līksmi par to, ka ir iespēja vismaz stundiņas pastaigā iziet. *sapņaini skatās pa logu ārā*