It kā, kopš esam noskaidrojuši, ka I’m the local historian, man derētu uzrakstīt visu ko par pēdējām pāris dienām. Bet, ja godīgi, ir tiešām grūti atrast vārdus. Jo lai nu ko, bet vairot prieku pasaulē mēs te totāli mākam. Rollijs vakar ik pa brīdim sēdēja visa O_O un neko nesaprata. A mēs tādi, nu, atvainojamies, izlauzās. Ā! Bet nē, Rollijs jutās vīlies manī, jo es ne reizi neatvainojos. I’m sorry. Nu jā, kur es te paliku. To visu nemaz nevar tā noformulēt. Tāds vague recollection of general nosmiešanās.

Jo nosmiešanās ir vienīgais kaut cik sakarīgais (figuratively speaking) veids kā dealot ar pasauli un visu tajā.

Un galu galā, kurš tad grib pelēku sofu?