man netraucē, ka dzīvei kā tādai nav nekādas tur baigās jēgas. man netraucē, ka mana nāve neko universā nemainīs. netraucē, ka neko neatstāšu "mantojumā". esmu ļoti here and now cilvēks. gan priekos, gan arī bēdās. gan esot labā momentā un nosmejoties labā kompānijā. gan arī kā es deal'oju ar issues. un pati esmu ar to diez gan mierā.

bet tas, kas mani tomēr traucē un moka ir, ka tā bezjēgas dzīve ir jāuztur vergojot kaut kāda nesaprotama kopējā labuma vārdā, kas vislabāk atmaksājas dažiem (citiem) cilvēkiem. un nē, darba maiņa nekā tur neko nemaina. ok, šis darbs nav sliktākais. šis ir viens no labākajiem darbiem, kas bijis. bet tas nekā nemaina to, cik vājprātīgi nogurusi es esmu no tā, ka nevaru atļauties nestrādāt. vai nevaru būt Bernard Black ar savu grāmatveikalu, kuru varētu atļauties to run at a loss.