šovakar bija sezonas finale Anmas jōgā. visu dienu man maniakāli sāpēja celis, bet pret vakaru pierima un aizgāju pavingrot.

biju vienīgais pacients. ne tikai Anmai bija mazapmeklētība, bet arī grupai pirms mums, kura parasti ir pilna, bija tikai divas pacientes. baletdejotājas blakus kambarī gan bija dahuja.
anyway.
cenšos arvien vairāk piedomāt pozās. tagad, kad primary focus nav prosta noturēties, bet var piedomāt plecus neraut uz augšu, kā mana roka, kur ir celis un tas viss. jūtos daudz komfortablāk darot lietas. jūtos fleksiblāka. joprojām ļodzos, jo kōre nav tik stipra. uz vienas kājas stāvēt ir grūti. vēl visādi sīkumi. bet nu, izliku sevi visu, jo ļ vajadzēja. kādā brīdī gandrīz vilka uz ģībienu, bet savācos un izturēju, jo ņehuj. un vienā brīdī gribējās prosta padoties aiz noguruma, bet atkal savācos un izturēju. visādas saāķēšanās pozas sanāk vieglāk. tikai tiltiņš joprojām pamatīgi klibo dēļ vārgām rokām. Anma dabūja palīdzēt, bet toties izdarīju. pārlikt kājas pāri galvai tā, ka pirksti skaras pie zemes - man visu laiku no tā bija bail. bet šodien savācos un izdarīju proper. svecīte daudz stabilāka. headstand arī diez gan labāk padodas, bet joprojām vajag palīdzību nostāties. uff. Anma atkal teica, ka labi, ka es neaizgāju uz beginners kaut kādām nodarbībām. viņa redzot progresu. un man tāds aww blush.

bet nu. Anmas jōgas pārtraukums līdz 18. jan. kā noturēties kaut kādā formā? kaut kā jācenšas kaut ko mājās padarīt tomēr. jo vajag. jo nu. fuck me, cik tas ir neaprakstāmi lieliski, kad kaut kas beidzot sāk sanākt.