Garastāvoklis: | trīc viss |
Mūzika: | kaut kas teļikā |
Entry tags: | med, sport |
ceturtdienas vakara Anmas jōgas apskats. es zinu, jūs jau nevarējāt sagaidīt.
šodien bija tas francūžu pāris un kaut kāda vēl viena zaja. es divas nedēļas nebiju bijusi un darbs mani ir nomocījis, bet es turējos, cik varēju.
tree pose man nepadevās necik. pāris balansa pozas arī nu tā, ļodzīgi. bet es savācos. ļodzījos, ļodzījos, bet nu kaut kā. gandrīz visu varēju izdarīt. tempo bija lēns, jo nu - vairāk cilvēku. bet toties pozas bija vairākas visādas, ko nekad iepriekš nebiju darījusi. uhti. tieši tas, ko man vajadzēja. pilnīgi tas. atslēgties no visas pasaules un būt savā ķermenī.
visādi lieliski bija. kaut kur pa vidu beidzot sapratu, ko domāju par to, ko visu esmu (negribīgi) uzņēmusies. bet nu, Watson quote ("It is what it is") un tā tiešām arī šobrīd ir.
bet tad bija jātaisa tiltiņš un pēcāk vispār uz galvas jāstājas. secinājums ir tāds, ka man ir ļoti vārgas rokas. to vajadzētu kaut kā uzkačāt. kājas visu ko var, rokas - ne tik ļoti. stāvot uz galvas bija bail, bet vairs ne tik ļoti, kā agrāk. also, pirksti neslīdēja. iespējams tāpēc, ka tempo bija lēnāks nekā tad, kad esam divatā, un biju mazāk nodzinusies. bet nu. uff. jā.
secinājumā - vajag uzkačāt roku un vidukļa muskuļus.
Anma sola vēl 3 ceturtdienu vakarus līdz šitam te, baltā un klusā pārtraukumam.