šodien pa dienu sapratu, ka par spīti tam, ka organisms činkst un jūtas slims, es iešu jogot. galva pilna ar huiņu, organisms diktē noteikumus. nē. mēs iesim pie Anmas jogot. un šoreizīt iekrita tā diena, kad es biju vienīgā jogotāja, ja neskaita pašu Anmu. un tas jau bija lielākajā studijā. tad nu mēs paņēmām pēc pilnas programmas. pēc apmēram 20 min no manis tecēja sviedri ar tecēšanas metodi. bet es nepadevos. vienā brīdī attapos sēžot uz paklājiņa, apskāvusi celi un padusē man bija mani kāju pirksti. jutos ļoti, ļoti laimīga. un tagad organisms arī viss tāds - o, cik mums labi viss. *eyeroll*

beigās Anma mani atkal uzslavēja, ka es baigi daudz ko varot izdarīt. teica, ka, tā kā es tur viena vien bijusi, viņa esot pamēģinājusi pēc iespējas vairāk visu ko. māju ar galvu un stulbi smaidīju aiz laimes.

tagad viss trīc. apm ņurd.

bija man kādreiz tāds Nežēlīgais Aivans, pie kura gāju cilāt dzelžus. Aivan, es atvainojos, you ain't seen nothing.