juvenal (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} juvenal) rakstīja,@ 2023-12-25 18:23:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Šajās brīvdienās dabūju izlasīt Foreign Affairs 2023.11/12 lielrakstu par MI ekonomiku un no sākuma biju ļoti satraukts, bet beigās nomierinājos. Papildus faktors nemieram bija arī OpenAI Sam Altman twitter atklājumi, ka viņš dažkārt uzliek savu 480k vērto pulksteni, brauc ar 15M sporta autiņu vai dodas 80M lielos nekusteņu iepirkumos. Un man likās, ka viņa džemperīši un botes liecina, ka viņš ir vienkāršs džeks, kuru var piespiest uzvilkt uzvalku tikai tad, kad jādodas Baidena cienīgā tūrē, lai apciemotu pasaules valstu līderus, kā viņš to darīja šopavasar.
Un tagad FA lielraksts par MI ekonomiku 2023.11/12 numurā. Autori ir Google viceprezidents un viens ekonomikas nobelists. Raksts ir pilns ar parastiem ūdeņiem (kas jau gandrīz gadu ir novecojuši pat uzņēmumu bla-bla-vēstījumos, par to jau rakstīju) par to, ka MI radīs jaunas darbvietas, par to, ka ir jābūt gludai pārējai un valstij ir jāatbalsta strādājošie darbvietu maiņas laikā. Bet rakstā ir 3 būtiskas domas, kuras autori nav īpaši izcēluši, bet kuras autori vairākkārt atkārto un uz kurām būvē visu rakstu. Jocīgi, ka viņi šīs domas pieņem par aksiomām un pat necenšas pamatot.
/1. **MI ir jāpapildinot cilvēku darbs un spējas un nevis jāaizstājot cilvēku darbs.** Autori nosoda MI kopienas fokusēšanos uz tāda MI taisīšanu, kas tiek mērīts attiecībā pret cilvēka spējām un kura mērkis ir pārsniegt cilvēka spējas.
/2. **MI ieviešanai ekonomikā ir jāradot papildus vērtība.** Neesot vērts ieviest MI tikai tāpēc, lai automatizētu līdzšinējos vertību radīšanas mehānismus.
/3. **MI izstrādei un ieviešanai esot jānākot par labu visiem cilvēkiem un tādēļ MI izstrādi un ieviešanu nevar atstāt tikai tirgus spēku rokās** – resp., tirgus vadīta MI izstrāde un ieviešana negarantē to, ka MI būs labvēlīgs visiem.
Šeit gribu nopauzēt un izcelt šīs 3 dogmas. Vai tiešām tas ir tas, kas cilvēkiem no MI ir vajadzīgs?
/1. Šāda prasība uzdod būtiskus jautājumus par antrpoloģiju, ergonomiku, vērtībām, sociālām sistēmām? Kuras tad būs tās spējas, kuras MI papildinās un kuras būs tas cilvēku spējas, kuras MI drīkst vai nedrīkst automatizēt? Un kāpēc? Un kas būs tas, kas to pateiks? Un vai tiešām ar šādu izvēli būs apmierināti visi cilvēki? No pieredzes zinu, ka, vismaz Latvijas politiki, ir kā uzburti uz primitīvu darbavietu radīšanu, bet nekad nedod iespējas tiem, kas grib radīt tehnoloģijas. Vai tiešām tas nozīmētu, ka politiki cilvēkus nolems zemākam dzīvesveidam? Un kā tad ir labāk? Vai labāk ir bezjēdzīgi cirst latvāņus vai strādāt parkā mašīnu vietā, vai tomēr dzīvot kā elojam (pēc bagātnieku standartiem).
Un MI kā cilvēku papildinājums ir arī ļoti riskants. MI taču būtu jādod iespējas cilvēkiem strādāt īsāku darba nedēļu un darba dienu un vairāk laika veltīt garīgumam. MI vajadzētu atrisināt darbaspēka trūkumu, pensionāru skaita pieaugumu. MI vajadzētu ierūkties tad, kad epidēmijas dēļ cilvēki nevar strādāt. Bet ja MI ir atkarīgs no cilvēku papildinoša darba, tad vienmēr paliek riska momenti.
/2. Vai tiešām papildus vērtībai vienmēr ir jēga? Jau esmu rakstījis, ka Rietumu ekonomika papildus vērtību rada “youtube klips ar milzu vardi vai 400 mārciņu cūku”, “baristas darbošanās ap kafijas aparāta klokiem”, “valdību un pašvaldību būvatļauju ierobežotības dēļ augošas NĪ cenas”. Pirmā mākslas darba jēga un vajadzība ir apšaubāma, bet automatizācijas apzināta neieviešana otrā gadījumā ir necilvēcība. Un NĪ cenas ir tukšība pati par sevi un ļaunums pret līdzcilvēkiem. Pievienoto vērtību spaidu kārtā rada daudz dažādos veidos. Piem., Rīga vairs nav naktsbusu. Bet tā atkal ir pievienotā vērtība, jo cilvēki ir spiesti maksāt par taksometru un tur tiek nodarbināts daudz vairāk cilvēku, izdevumi ir daudz lielāki, nauda kustās ātrāk. Bet jēga ta kāda? Vai cits piemērs. Rīgā nav sabiedrisko tualešu. Vienkārši nav. Ja ir vajadzība, tad ej, pērc kafejnīcā kūciņu vai kafiju un tur nokārtojies. Tā arī daru. Papildus izdevumi. Bet kafejnīcām ienākums. Sabiedriskās jēgas nav, bet “vērtība tiek radīta”.
Un galu galā – inflācija lielā mērā arī izpaužas kā vērtības radīšana, seviški, ja tā ir alkflācija. Visa tā zīmolu peļņa – tas viss tiek grāmatots kā pievienotā vērtība, bet tai ir maza sociālā, cilvēciskā, garīgā jēga.
/3. Šī ideja ir visneskaidrākā. Tad kurš to darīs? Un kā? Ir kādi priekšlikumi?
Kopumā redzu, ka MI būtu jādarbojas uz “vajadzību” ekonomikas īstenošanu. Ir labi, ja MI automatizē visus darbus. Ir labi, ja MI automatizē arī pamatlietu radīšanu – galu galā pasaulē ir tik daudz nabadzības, ciešanu, finansiālo grūtību, ka būtu pareizi vispirms atrisināt tās un tad radīt tukšību (“pievienoto vērtību”). Un, protams, ka MI ir jābūt sabiedrības vadītam, virzot to tur, kur tas atrisina visakūtākās vajadzības un automatizē vissmagākos darbus.
Šie ir jautājumi, kurus 2024. gadā vajadzēja nodot uz EP un ASV vēlēšanām. Bet, diemžēl sabiedrības informatīvajos, politiskajos, intelektuālajos procesos ir kaut kādas bremzes, kas šāda veida diskusijas padara par neiespējamām. Un rezultātā ir tā, ka daži pundits prezumē dogmas un visa sabiedrība akli metas tās izpildīt, lai gan ir pietrūcis domas un izlemšanas. Rezultāts ir sabiedriska katastrofa, kuru var atrisināt tikai populistu nākšana pie varas. Nu labi, lai tad tā arī būtu. LPV vai S!?
--
Bet pēc visiem šiem satraukumiem man izdevās atrast mieru. Kāpēc gan es tā – uz vārda – noticēju kārtējam bla-bla-vēstījumam, kurš šoreiz ir FA?
Es taču varu būt drošs, ka ir kompānijas, kas MVI un pilnīgu darbu automatizāciju attīsta un attīstīs. Visticamāk, ka to dara arī MS un Google un daudzas citas Rietumu kompānijas, bet abas publiskās dogmas (par to, ka MI ir jābūt papildinošam un nevis aizstājošam, ka MI ir jāizmanto papildus vērtībā, nevis bāzes automatizācijā) ir tikai PA komunikācija, lai iegūtu labu tēlu un sabiedrības atļauju tālākai attīstībai. Visādi var būt. Varbūt šie uzņēmumi nav pilnībā komitēti, bet tajos ir vienas vai otras strāvas. Varbūt daudzi stārtapi (zinu, bet neteikšu – kuri) ir vēl vairāk komitēti MVI un pilnīgai automatizācijai. Un tad, protams, vēl atliek Āzija. The Economist šīs nedēļas numurā ir raksts par Ķīnas plāniem līdz 2025. gadam ieviest masveidā ražotus darba humanoīdus (šogad Fourier Intelligence jau palaida, bet The Economist min arī citas firmas, būs jānočeko). Atškirībā no Rietumiem, Ķīnas sabiedrībā ir pozitīva attieksme par humanoīdiem un darbu automatizāciju.
Tātad – dogmu atkārtošana Rietumu medijos ir viena lieta, bet uzņēmumu, stārtapu un Āzijas praktiskais darbs ir cita lieta. Un šo attieksmi es varu droši pieņemt – visu darīt MVI un darbu pilnīgai automatizācijai, bet, ja pragmatiskas īstermiņa intereses prasa – tad bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem sabiedrībai droši piedāvāt melu šļuru. Lai jau viņiem tiek, ja tik ļoti gribēja. Mūsu mērkis ir MVI un luksus sabiedrība.
Politiski tas nozīmē: 1) spert mazos solīšus tagad; 2) rādīt lielo bildi par UHI un kapitālisma turpināšanos; 3) paturēt prātā ideālo MVI ekonomiku (kurā kapitalisma galīgā attīstība konverģē ar tā vēsturisko pretstatu), kas ir jāsasniedz, bet kuras izpratnei vairums nav gatavi, jo joprojām dzīvojam trūkuma sabiedrībā.
Zinu, zinu, ir AI Alignment forums un tā raksti ir vērtīgi (tehniskie aspekti par izskaidrojamību – seviški), bet idejiski viņi netiek pat līdz 2. solim. Sociālā vērtība tur ir maza, neinteresanti.
--
Bet kā būtu, ja es paliktu godīgus un censtos uzrakstīt pretviedokli? Kas man būtu jādara? Atbilde ir – jāpierāda ar modeļiem. DSGE diezgan labi pazīstu, gan no grāmatām, gan rakstiem. Vienmēr man bija licies, ka politikas argumenti jābalsta tajā, tāpēc bija motivācija apgūt. Pamatideja ir tā, ka ir vienādojumu sistēma, kas apraksta kā mājsaimniecību darbs tiek atalgots ar algu. Kā alga pārvēršas patēriņa pirkumos un kapitālā. Kā kapitāls un darbs pārvēršas starpprecēs, kā starppreces pārvēršas patēriņa precēs. Un praktiskās sakarības vairāk vai mazāk brīvi uzdod empīrisku sakarību veidā, kurās ir parametri, kas jānovērtē no datiem. Tālāk ir prasība pēc piedāvājuma-pieprasījuma līdzsvara visos tirgos (darba, naudas, kapitāla, preču) un tas noslēdz sistēmu.
Kas man būtu jādara, lai ar šo sistēmu aprakstītu ekonomiku “no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām”? Tieši šī ekonomika ir maksimāli humāna un izslēdz tukšības rašanos.
Iejaukšanās – izrādās – ir tikai vienā vienīga elementā. Tajā vienādojumā, kas apraksta mājsaimniecības locekļu izvēli strādāt vs brīvais laiks (citi modeļi var iekļaut vispārīgās alternatīvas par izglītību, pašizaugsmi, kopienas darbu) un attiecīgo atalgojumu par to. Sanāk, ka būtu jāparedz nodokļi, kas pārvirza uz Universal High Income maksājumu. Un tad jāparedz papildus koeficienti, kas mājsaimniecības mudinātu darboties pie šādas ienākumu bāzes, bez cerības uz lieliem papildus ienākumiem (jo visu var automatizēt), bet ar retu izdevību tomēr tos gūt. “Katram pēc viņa vajadzībām” paredz, ka ar UHI var arī nepietikt. Piem., ja cilvēkam nepieciešama dārga terapija vai ir notikusi liela nelaime. Šo vajadzētu kaut kā apdomāt.
Un tad vēl Altman līdzīgi cilvēki? Ko ar tiem darīt? Skaidrs, ka MVI spēj luksus pulksteņus un sporta autiņus saražot visiem, kuriem tos vajag. Skaidrs, ka MVI spēj arī uzbūvēt raketi, kas aizvizina uz Marsu vai Kosmosa staciju, ja Bay area pietrūkst nekusteņu. Bet Altman cilvēkiem laikam svarīgs ir nevis pulksenis un autiņš, bet:
1) Preces unikalitāte;
2) Iespēja pakļaut citus cilvēkus un izcelties uz to fona.
Ja preces ir luksus un nav nepieciešamība, tad ir OK, ja to unikāla veidā (ar indivīda rokām) ražo arī MI ekonomikā. Lai tā būtu. Bet ko darīt ar cilvēka ambīcijām pakļaut citus?
Varbūt šis ir brīdis pateikt, ka Rietumu tolerance pret cilvēku pakļaušanu nav attaisnojama un tā nav vērtība, kas būtu jāpārnes jaunajā sabiedrībā. Tātad – Altman tai pusei, kas cenšas pakļaut otru, būs jāsaspiežas. Viņš var būt līderis, influenceris, bet viņš nedrīkst būt ekspluatators.
Vai tas nozīmētu, ka cilvēku (lieku) ambīciju apturēšana novestu pie attīstības apsīkuma? Galīgi nē. Eiropas CERN, Human Brains projekti, ITER, NASA, Human Genom projekti, proteīnu un visas pārējās omics pilnas datubāzes. Tie visi ir pilnībā vai gandrīz pilnībā publiski projekti, kurus iniciēja vienkārši zinātnieki bez naudasmaisiem aizmugurē. Un, ja šie projekti nav tik lieli kā gribētos, tad tas ir nevis sabiedrības gudrības trūkums, bet ierobežotie resursi, kas MVI laikmetā nebūs arguments.
Resp. – ambīciju aizstāšana ar solidaritātes un altruisma ekonomiku nebrezmēs attīstību, gluži otrādi – to padarīs jēgpilnu un tāpēc arī paātrinošu.
Kā paliek ar alignment? Kā paliek ar transhumānismu? Laikam ir ļoti vienkārši – ir jārunā nevis par MI pielāgošanu cilvēku vērtībām. Bet ir jārunā par transcendentām, pārcilvēciskām, pār-transhumānām vērtībām: mīlestību, solidaritāti, kalpošanu, attīstību un izaugsmi, ziedēšanu. Un visām būtnēm – dabai, cilvēkiem, MI/MVI/superintelektam, transhumāniem, aliēniem – tiem visiem ir jāpakļaujas šiem lielajiem principiem.
Līdz ar to neviens nav pārāks par citiem, bet visi kalpo. Kā Sanctus, Sanctus, Sanctus! Labie vīrusi, sliekas, jūraszirdziņi, āpši, cilvēki, GPT modeļi, šurp traucošie aliēni un GPT tranzistoros briestošie superintelekti – tie visi apvienojas vienā korī kā eņģeļi Debesīs, lai slavētu un kalpotu!
Un tagad FA lielraksts par MI ekonomiku 2023.11/12 numurā. Autori ir Google viceprezidents un viens ekonomikas nobelists. Raksts ir pilns ar parastiem ūdeņiem (kas jau gandrīz gadu ir novecojuši pat uzņēmumu bla-bla-vēstījumos, par to jau rakstīju) par to, ka MI radīs jaunas darbvietas, par to, ka ir jābūt gludai pārējai un valstij ir jāatbalsta strādājošie darbvietu maiņas laikā. Bet rakstā ir 3 būtiskas domas, kuras autori nav īpaši izcēluši, bet kuras autori vairākkārt atkārto un uz kurām būvē visu rakstu. Jocīgi, ka viņi šīs domas pieņem par aksiomām un pat necenšas pamatot.
/1. **MI ir jāpapildinot cilvēku darbs un spējas un nevis jāaizstājot cilvēku darbs.** Autori nosoda MI kopienas fokusēšanos uz tāda MI taisīšanu, kas tiek mērīts attiecībā pret cilvēka spējām un kura mērkis ir pārsniegt cilvēka spējas.
/2. **MI ieviešanai ekonomikā ir jāradot papildus vērtība.** Neesot vērts ieviest MI tikai tāpēc, lai automatizētu līdzšinējos vertību radīšanas mehānismus.
/3. **MI izstrādei un ieviešanai esot jānākot par labu visiem cilvēkiem un tādēļ MI izstrādi un ieviešanu nevar atstāt tikai tirgus spēku rokās** – resp., tirgus vadīta MI izstrāde un ieviešana negarantē to, ka MI būs labvēlīgs visiem.
Šeit gribu nopauzēt un izcelt šīs 3 dogmas. Vai tiešām tas ir tas, kas cilvēkiem no MI ir vajadzīgs?
/1. Šāda prasība uzdod būtiskus jautājumus par antrpoloģiju, ergonomiku, vērtībām, sociālām sistēmām? Kuras tad būs tās spējas, kuras MI papildinās un kuras būs tas cilvēku spējas, kuras MI drīkst vai nedrīkst automatizēt? Un kāpēc? Un kas būs tas, kas to pateiks? Un vai tiešām ar šādu izvēli būs apmierināti visi cilvēki? No pieredzes zinu, ka, vismaz Latvijas politiki, ir kā uzburti uz primitīvu darbavietu radīšanu, bet nekad nedod iespējas tiem, kas grib radīt tehnoloģijas. Vai tiešām tas nozīmētu, ka politiki cilvēkus nolems zemākam dzīvesveidam? Un kā tad ir labāk? Vai labāk ir bezjēdzīgi cirst latvāņus vai strādāt parkā mašīnu vietā, vai tomēr dzīvot kā elojam (pēc bagātnieku standartiem).
Un MI kā cilvēku papildinājums ir arī ļoti riskants. MI taču būtu jādod iespējas cilvēkiem strādāt īsāku darba nedēļu un darba dienu un vairāk laika veltīt garīgumam. MI vajadzētu atrisināt darbaspēka trūkumu, pensionāru skaita pieaugumu. MI vajadzētu ierūkties tad, kad epidēmijas dēļ cilvēki nevar strādāt. Bet ja MI ir atkarīgs no cilvēku papildinoša darba, tad vienmēr paliek riska momenti.
/2. Vai tiešām papildus vērtībai vienmēr ir jēga? Jau esmu rakstījis, ka Rietumu ekonomika papildus vērtību rada “youtube klips ar milzu vardi vai 400 mārciņu cūku”, “baristas darbošanās ap kafijas aparāta klokiem”, “valdību un pašvaldību būvatļauju ierobežotības dēļ augošas NĪ cenas”. Pirmā mākslas darba jēga un vajadzība ir apšaubāma, bet automatizācijas apzināta neieviešana otrā gadījumā ir necilvēcība. Un NĪ cenas ir tukšība pati par sevi un ļaunums pret līdzcilvēkiem. Pievienoto vērtību spaidu kārtā rada daudz dažādos veidos. Piem., Rīga vairs nav naktsbusu. Bet tā atkal ir pievienotā vērtība, jo cilvēki ir spiesti maksāt par taksometru un tur tiek nodarbināts daudz vairāk cilvēku, izdevumi ir daudz lielāki, nauda kustās ātrāk. Bet jēga ta kāda? Vai cits piemērs. Rīgā nav sabiedrisko tualešu. Vienkārši nav. Ja ir vajadzība, tad ej, pērc kafejnīcā kūciņu vai kafiju un tur nokārtojies. Tā arī daru. Papildus izdevumi. Bet kafejnīcām ienākums. Sabiedriskās jēgas nav, bet “vērtība tiek radīta”.
Un galu galā – inflācija lielā mērā arī izpaužas kā vērtības radīšana, seviški, ja tā ir alkflācija. Visa tā zīmolu peļņa – tas viss tiek grāmatots kā pievienotā vērtība, bet tai ir maza sociālā, cilvēciskā, garīgā jēga.
/3. Šī ideja ir visneskaidrākā. Tad kurš to darīs? Un kā? Ir kādi priekšlikumi?
Kopumā redzu, ka MI būtu jādarbojas uz “vajadzību” ekonomikas īstenošanu. Ir labi, ja MI automatizē visus darbus. Ir labi, ja MI automatizē arī pamatlietu radīšanu – galu galā pasaulē ir tik daudz nabadzības, ciešanu, finansiālo grūtību, ka būtu pareizi vispirms atrisināt tās un tad radīt tukšību (“pievienoto vērtību”). Un, protams, ka MI ir jābūt sabiedrības vadītam, virzot to tur, kur tas atrisina visakūtākās vajadzības un automatizē vissmagākos darbus.
Šie ir jautājumi, kurus 2024. gadā vajadzēja nodot uz EP un ASV vēlēšanām. Bet, diemžēl sabiedrības informatīvajos, politiskajos, intelektuālajos procesos ir kaut kādas bremzes, kas šāda veida diskusijas padara par neiespējamām. Un rezultātā ir tā, ka daži pundits prezumē dogmas un visa sabiedrība akli metas tās izpildīt, lai gan ir pietrūcis domas un izlemšanas. Rezultāts ir sabiedriska katastrofa, kuru var atrisināt tikai populistu nākšana pie varas. Nu labi, lai tad tā arī būtu. LPV vai S!?
--
Bet pēc visiem šiem satraukumiem man izdevās atrast mieru. Kāpēc gan es tā – uz vārda – noticēju kārtējam bla-bla-vēstījumam, kurš šoreiz ir FA?
Es taču varu būt drošs, ka ir kompānijas, kas MVI un pilnīgu darbu automatizāciju attīsta un attīstīs. Visticamāk, ka to dara arī MS un Google un daudzas citas Rietumu kompānijas, bet abas publiskās dogmas (par to, ka MI ir jābūt papildinošam un nevis aizstājošam, ka MI ir jāizmanto papildus vērtībā, nevis bāzes automatizācijā) ir tikai PA komunikācija, lai iegūtu labu tēlu un sabiedrības atļauju tālākai attīstībai. Visādi var būt. Varbūt šie uzņēmumi nav pilnībā komitēti, bet tajos ir vienas vai otras strāvas. Varbūt daudzi stārtapi (zinu, bet neteikšu – kuri) ir vēl vairāk komitēti MVI un pilnīgai automatizācijai. Un tad, protams, vēl atliek Āzija. The Economist šīs nedēļas numurā ir raksts par Ķīnas plāniem līdz 2025. gadam ieviest masveidā ražotus darba humanoīdus (šogad Fourier Intelligence jau palaida, bet The Economist min arī citas firmas, būs jānočeko). Atškirībā no Rietumiem, Ķīnas sabiedrībā ir pozitīva attieksme par humanoīdiem un darbu automatizāciju.
Tātad – dogmu atkārtošana Rietumu medijos ir viena lieta, bet uzņēmumu, stārtapu un Āzijas praktiskais darbs ir cita lieta. Un šo attieksmi es varu droši pieņemt – visu darīt MVI un darbu pilnīgai automatizācijai, bet, ja pragmatiskas īstermiņa intereses prasa – tad bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem sabiedrībai droši piedāvāt melu šļuru. Lai jau viņiem tiek, ja tik ļoti gribēja. Mūsu mērkis ir MVI un luksus sabiedrība.
Politiski tas nozīmē: 1) spert mazos solīšus tagad; 2) rādīt lielo bildi par UHI un kapitālisma turpināšanos; 3) paturēt prātā ideālo MVI ekonomiku (kurā kapitalisma galīgā attīstība konverģē ar tā vēsturisko pretstatu), kas ir jāsasniedz, bet kuras izpratnei vairums nav gatavi, jo joprojām dzīvojam trūkuma sabiedrībā.
Zinu, zinu, ir AI Alignment forums un tā raksti ir vērtīgi (tehniskie aspekti par izskaidrojamību – seviški), bet idejiski viņi netiek pat līdz 2. solim. Sociālā vērtība tur ir maza, neinteresanti.
--
Bet kā būtu, ja es paliktu godīgus un censtos uzrakstīt pretviedokli? Kas man būtu jādara? Atbilde ir – jāpierāda ar modeļiem. DSGE diezgan labi pazīstu, gan no grāmatām, gan rakstiem. Vienmēr man bija licies, ka politikas argumenti jābalsta tajā, tāpēc bija motivācija apgūt. Pamatideja ir tā, ka ir vienādojumu sistēma, kas apraksta kā mājsaimniecību darbs tiek atalgots ar algu. Kā alga pārvēršas patēriņa pirkumos un kapitālā. Kā kapitāls un darbs pārvēršas starpprecēs, kā starppreces pārvēršas patēriņa precēs. Un praktiskās sakarības vairāk vai mazāk brīvi uzdod empīrisku sakarību veidā, kurās ir parametri, kas jānovērtē no datiem. Tālāk ir prasība pēc piedāvājuma-pieprasījuma līdzsvara visos tirgos (darba, naudas, kapitāla, preču) un tas noslēdz sistēmu.
Kas man būtu jādara, lai ar šo sistēmu aprakstītu ekonomiku “no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām”? Tieši šī ekonomika ir maksimāli humāna un izslēdz tukšības rašanos.
Iejaukšanās – izrādās – ir tikai vienā vienīga elementā. Tajā vienādojumā, kas apraksta mājsaimniecības locekļu izvēli strādāt vs brīvais laiks (citi modeļi var iekļaut vispārīgās alternatīvas par izglītību, pašizaugsmi, kopienas darbu) un attiecīgo atalgojumu par to. Sanāk, ka būtu jāparedz nodokļi, kas pārvirza uz Universal High Income maksājumu. Un tad jāparedz papildus koeficienti, kas mājsaimniecības mudinātu darboties pie šādas ienākumu bāzes, bez cerības uz lieliem papildus ienākumiem (jo visu var automatizēt), bet ar retu izdevību tomēr tos gūt. “Katram pēc viņa vajadzībām” paredz, ka ar UHI var arī nepietikt. Piem., ja cilvēkam nepieciešama dārga terapija vai ir notikusi liela nelaime. Šo vajadzētu kaut kā apdomāt.
Un tad vēl Altman līdzīgi cilvēki? Ko ar tiem darīt? Skaidrs, ka MVI spēj luksus pulksteņus un sporta autiņus saražot visiem, kuriem tos vajag. Skaidrs, ka MVI spēj arī uzbūvēt raketi, kas aizvizina uz Marsu vai Kosmosa staciju, ja Bay area pietrūkst nekusteņu. Bet Altman cilvēkiem laikam svarīgs ir nevis pulksenis un autiņš, bet:
1) Preces unikalitāte;
2) Iespēja pakļaut citus cilvēkus un izcelties uz to fona.
Ja preces ir luksus un nav nepieciešamība, tad ir OK, ja to unikāla veidā (ar indivīda rokām) ražo arī MI ekonomikā. Lai tā būtu. Bet ko darīt ar cilvēka ambīcijām pakļaut citus?
Varbūt šis ir brīdis pateikt, ka Rietumu tolerance pret cilvēku pakļaušanu nav attaisnojama un tā nav vērtība, kas būtu jāpārnes jaunajā sabiedrībā. Tātad – Altman tai pusei, kas cenšas pakļaut otru, būs jāsaspiežas. Viņš var būt līderis, influenceris, bet viņš nedrīkst būt ekspluatators.
Vai tas nozīmētu, ka cilvēku (lieku) ambīciju apturēšana novestu pie attīstības apsīkuma? Galīgi nē. Eiropas CERN, Human Brains projekti, ITER, NASA, Human Genom projekti, proteīnu un visas pārējās omics pilnas datubāzes. Tie visi ir pilnībā vai gandrīz pilnībā publiski projekti, kurus iniciēja vienkārši zinātnieki bez naudasmaisiem aizmugurē. Un, ja šie projekti nav tik lieli kā gribētos, tad tas ir nevis sabiedrības gudrības trūkums, bet ierobežotie resursi, kas MVI laikmetā nebūs arguments.
Resp. – ambīciju aizstāšana ar solidaritātes un altruisma ekonomiku nebrezmēs attīstību, gluži otrādi – to padarīs jēgpilnu un tāpēc arī paātrinošu.
Kā paliek ar alignment? Kā paliek ar transhumānismu? Laikam ir ļoti vienkārši – ir jārunā nevis par MI pielāgošanu cilvēku vērtībām. Bet ir jārunā par transcendentām, pārcilvēciskām, pār-transhumānām vērtībām: mīlestību, solidaritāti, kalpošanu, attīstību un izaugsmi, ziedēšanu. Un visām būtnēm – dabai, cilvēkiem, MI/MVI/superintelektam, transhumāniem, aliēniem – tiem visiem ir jāpakļaujas šiem lielajiem principiem.
Līdz ar to neviens nav pārāks par citiem, bet visi kalpo. Kā Sanctus, Sanctus, Sanctus! Labie vīrusi, sliekas, jūraszirdziņi, āpši, cilvēki, GPT modeļi, šurp traucošie aliēni un GPT tranzistoros briestošie superintelekti – tie visi apvienojas vienā korī kā eņģeļi Debesīs, lai slavētu un kalpotu!
