Gara eseja par Molohu https://slatestarcodex.com/2014/07/30/meditations-on-moloch/ . Citi twitterī dalās un saka, ka esot transformatīva, pēc izlasīšanas skats uz pasauli esot citādāks. Man tie piemēri (un to ir daudz! Un tie pārklāj gandrīz visas sfēras! Kas tad ir palicis nemonetizēts?) par solidaritātes trūkumu spēlēs utml bija vairāk vai mazāk zināmi, arī pārējie novērojumi. Bet labi, ka kāds to uzrakstījis kopā.

Mana doma ir, ka cilvēki attīstīs spēļu teoriju līdz brīdim, kad tajā ieraudzīs racionālo pamatu solidaritātei un kooperācijai un tad attiecīgi pamainīs iekārtu. Protams, vai solidaritātes vs brīvības dilemma atrisināsies? Varbūt "brīvības kā atklāšanas pamata" jēgu aizstās simulācijas? Neļaut trakiem radīt kļūdas reālā dzīvē, bet nosimulēt idejas un ieviest, ja ko vērtas. Vai spēļu solidaritātes risinājumiem var būt negatīvās sekas? Jāpēta tas viss. Tās ir lielas sistēmas, hierarhiskas, ar dažādību, ar emergensi. Bet racionālisms pağēr, ka vispirms pētām un tad dzīvojam nost labāko risinājumu.

Tagad ir tikai heiristiskas pieejas. Vai nu ticība brīvā tirgus un individuālās alkatības neredzamajai rokai. Vai kristiešu solidaritātei. Heiristikas jau tāpēc ir heiristikas, ka kādreiz labi nostrādājušas. Tomēr tas var būt lokālais optimums, ne skats pāri horizontam.

Un vēl jau tas, ka cilvēks, kas ir gatavs uzprojektēt kodolsintēzi vai lab gaļu vai atkritumu šķirošanas robotu, vienmēr risinājumu redzēs plašākā dizaina telpā un tāpēc arī optimālāku. Nekā tas, kas dzīvo šodienai un ar šodienas ierobežoto skatu. Ierobežotu risinājumu cilvēkam 15min pilsēta, 4lidojumu dzīve, piespiedu vegānisms tiešām ir vienīgais risinājums.

Tas nozīmē, ka spēlēm ir jābūt atklātām, lai risinājumus, ceļus meklētu. Stāvokļu telpai ir jābūt kombinatoriāli augošai. Bet tur var rasties un rodas omniperiodiskums. Bezcerīgi? Bet tāpēc jau cilvēkam ir sirds, prāts un gars (un tagad arī MI un MVI), lai neskrietu kā Molohs.