Vērojot imploziju ap un iekš Sinodes, sāk likties, ka Jānis XXIII un Pāvils VI šo nav izdarījuši pareizi. Tajos 60ajos un 70ajos viņiem drosmīgi vajadzēja atzīt zinātni, psiholoğiju, prātpilnu pieeju morālei un uzvedībai, atrast veidu, kā katoļi var nodarboties ar seksu kā normāli cilvēki, akceptēt agrīno kristiešu brālības ritus starp mīlošu vīriešu pāriem, akceptēt kondomus, attīstīt tehnoloğijas un ekonomiku, pragmatiski risināt labdarības un izaugsmes izaicinājumus. Un to visu darīt saglabājot Liturğiju, Triumfālismu, Transcendenci, Mantojumu, Kultūru un Harizmu dažādību (profesionālā izcilība, askēze, misticisms, vientiesība utt.).

Tā vietā viņi sajauca ticīgo ilgas pēc laika zīmju atzīšanas un ieviesa rigiditāti seksualitātē, bet visu pārējo sāka devalvēt. Un tagad nāk atzīšana, ka kaut kas nav bijis pareizi. Bet kļūdu ceļš tiek turpināts.

Katrā misē katoļi visā pasaulē lūdzas par Pontifu. Gan vispārējā lūgšanā, gan Kanonā. Ja nu kādreiz Sv. Garam vispār vajadzētu nolaisties lūgšanu dēļ, tad tas ir uz Pontifu. Viņam ir pontifikālās universitātes, akadēmijas, Teoloğiskā komisija un Rakstu komisija un fakultātes visā pasaulē. Nez vai ir vēl kāda banka vai ministrija ar tik spēcīgu analītisko aparātu. Teoloğiski zinātnes atzīšanu varēja pamatot un pasludināt.

Bet tas nenotika. Ticīgie gaidīja un gaida uz Pāvestu un ir gatavi to pieņemt. Bet tā vietā bija daudzi "nē" un "varbūt tomēr bet" un tad šī Sinode, kurā iestāšanos par "jā" laikam uzskatīs par Sv. Gara zīmi.

Bet varbūt, ka šis garais ceļš apkārt būs bijis vajadzīgs, lai pareizāk saprastu laika zīmes un īsto ceļu.