Mani vajā doma. Dažreiz tā kļūst pat par māniju, mācos hieroglifus, roku internetu. Kāpēc neko nevar atrast par to, ka ķīnieši, Rietumu vai Krievijas komunāri apzināti adoptētu MI un robotus, lai piepildītu vēsturisko novēlējumu? Kāpēc kristiešu monastiskās kopienas neķeras klāt pie MI attīstīšanas, lai augļus izmantotu labdarībā un savos hospitāļos?

Būtu milzīga enerğija piedalīties. Ora et labora. Cilvēkiem un dvēselei. Garīgais apvienotos ar aizraujošo un lietderīgo. Man liekas tik acīmredzami, ka par šo var degt. Bet nekā nav.

Drīzāk gan otrādi. Komunāri un kristieši pat cīnās pret šo. Ķīnieši gan ir ļoti par, bet arī viņiem nav pārslēgusies domāšana no individuālās peļņas uz kopējo labumu.

Nekad to nesapratīšu, bet cilvēki ārpus MI laikam tiešām jūtas bezpalīdzīgi, bailēs, nevarīgi un neko labu nesaredz. Bet tie, kas ir iekšā MI, tie domā par peļņu un nespēj redzēt karitatīvos aspektus. Vai arī iekšējā konkurence, benchmarks sasniegšana, dzīšanās pēc rezultāta un biznesa pragmatika, dārgie skaitļošanas resursi - tas viss atņem jelkādu iespēju domāt par karitāti.

Un tā nu viss iet uz priekšu, nenotikusī sastapšanās, saruna, nesasniegtā iespēja.

Peļņas loğika jau arī novedīs galā un tas dod mierinājumu - lai arī pa neceļiem un pāri līķiem (jā, jā, burtiski) - tiksim pie mērķa. Bet gribētos jau izbaudīt arī ceļa prieku.

Kaut nu izdotos atrast pasaulē kaut dažus cilvēkus, kas domā līdzīgi! Un iesākt vismaz kādu kustību! Iemācītos viņu valodu, ar prieku.