Vandoties pa netu, uzgāju šo Pluto grāmatu:
https://www.plutobooks.com/9780745344379/marx-and-the-robots/Marx and the Robots. Networked Production, AI and Human Labour
Jau no pirmajām rindām škīst parastā kreiso negativitāte pret MI, robotiem. Tomēr grāmatu lasīšu, varbūt izdodas atrast kādu kreiso, kuram roboti patīk. Savus iespaidus aizsūtīju vienam no redaktoriem. Viņš fiksi atbildēja:
1) "fully automated luxury communism" skatījums, viņaprāt, esot pārspīlēts. No tā es varēju secināt, ka cilvēkiem nekas cits neatliek, kā turpināt iet demonstrācijās. Viņš gan atzina, ka "the development of productive forces" is svarīgi arī no Marksa skatījuma. Tikai es tā arī nesapratu, kāpēc tad cilvēkiem jāiet demonstrācijās? Ja produkcijas spēku attīstība ir svarīga, tad cilvēki varēja sēdēt github un attīstīt šos produkcijas spēkus? Un tā tuvināt fāzu pāreju?
2) viņš arī teica, ka savarīgākais (zem klimata pārmaiņu nosacījuma) esot pārmaiņas investīciju sadalē un peļņas kontrolē. Bet arī šo es nesapratu. Ja jau Marksistu teorētikiem nav skaidrs par to tehnoloģiju kopu, kas ir nepieciešama sabiedrības sociāli-ekonomiskai fāzu pārejai, tad kādus investīciju pārdales lēmumus gan var pieņemt? Tas nozīmētu investēt koku stādīšanā un neinvestēt robotos? Ko viņi vispār domā? Un tāpat idejas par darbu? Teorētiki ir tik negatīvi par to, ka tehnoloģijas atņem darbu. Bet kā gan viņi var ieteikt jeklkādas idejas par peļņas pārdali, ja tiem nav kopēja, pozitīva skatījuma par darba nākotni?
Kreiso kustības posts ir:
1) Marksa teorētiki - viņi nav gatavi integrēt tehnoloģiju attīstbu savās teorijās un plānot praktiskus rīcības un kustības scenārijus.
2) pūļa daļa, kas negrib mācīties. Nu viņiem tikai demonstrēt un atņemt.
---
No izdevniecības ir vēl viena interesanta grāmata:
https://www.plutobooks.com/9780745348421/private-worlds/Private Worlds. Growing Up Gay in Post-War Britain by Jeremy Seabrook
'All profound relationships have the quality of being a folie a deux; an intimate departure from reality, an imaginative creation of a world apart; perhaps this is a way of calling forth meaning – the merging of senseless subjectivities.'
In 1950s suburban England, a friendship bloomed between Jeremy Seabrook and Michael O'Neill - both gay men coming of age during a time when homosexuality was still a crime. Their relationship was inflected by secrecy and fear; the shadows that had distorted their adolescent years were never wholly dispelled, long into their adult life.
Lyrical, candid and poignant, this is a tale of sexual identity, working-class history and family drama. A memoir of unparalleled authenticity, Private Worlds is an elegy for a doomed friendship.