izīrējamajā istabā karājas glezna ar Zinātņu akadēmiju. istaba uz pāris dienām izdota kungam, kas izskatās pēc F. S. Hofmana. šodien viņš ienāk pie manis veikalā un tāds baigi priecīgs stāsta, kā skatījies un skatījies tajā gleznā, kamēr apjēdzis, tā taču tā pati Rīga, kurā viņš pirms divām nedēļām sabijis, un tā pati akadēmija, kuras skatu tornī augšā uztirinājies. tā mēs abi baigi priecājāmies, līdz pa durvīm ienāca reālā dzīve Herr S. izskatā, lai nopirktu žurnālu "Huzārs" (militārā vēsture. stratēģija. taktika. analīze. organizācija).

ķirurgs kā no romantiskajām filmām, kur tumši iededzis, bet tajā pašā laikā izdedzis galvenais varonis (tāds garš, bārdas rugājiem noaudzis, pusgariem matiem ar želeju un, protams, marko polo kreklā), aizbrauc uz laukiem un satiek Viņu, kuras dēļ pamet savu ķirurga praksi pilsētā un atver kūku ceptuvi.

ja pirms pāris mēnešiem nebūtu nejauši attaisījusi kaimiņienei adresētu sūtījumu un atradusi tur iekšā "Matrix" dvd, tad tagad dzīvotu tumsībā par to, kāpēc viņa savu jaundzimušo nosaukusi par Neo.

meklējot miso pastu, loģiski, ka ieklīdu kāda irākiešu kunga veikalā. lūk, tagad visu dienu domāju par to, kādos tik veidos es varētu pievārēt to 1kg dateļu pastu, kas viņam tur četros veidos bija pieejama.

"Uzsvars tiks likts uz estētiski kvalitatīviem, kultūrvēsturiski nozīmīgiem, latviskas dzīves ziņas veicinošiem, pilsētvidei atbilstošiem un videi draudzīgiem labiekārtošanas risinājumiem.
Šāds projekts būs izaicinājums gan projektētājiem, gan pasūtītājam, jo pēc pašvaldības ieceres, šī skvēra daļa pārtaps par pilsētas saieta laukumu, kura svarīgākie projektēšanas uzstādījumi ir ainavu dizaina unikalitāte, funkciju savietojamība un latvju zīmju enerģētiskā telpiskuma un kustības atspoguļojums."
Ogre.

agrāk viņa ar lepnumu stāstīja, kā bērnībā spēlējusies tikai ar puikām, draugi bijuši tikai puikas, tagad tas pats ar to pašu lepnumu tiek stāstīts par meitu.

pie kauflanda redzēju veci ar tādiem kā stilizētiem sīpolu un fenheļu tetovējumiem uz augšdelma, vēl papriecājos, ka kāds tā dara (jau gadu turos pretī vēlmei nopirkt šo adīto puravu), bet pēc pāris soļiem diemžēl sapratu, ka tie fenheļi būs bijuši labi domāti, bet slikti izdevušies augšdelma muskuļu fragmenti.

vietējā tautskola piedāvā jaunu kursu: "Apzinātas pastaigas ar lamām" (oriģ. "Entschleunigung mal anders: Achtsame Lama-Wanderung"), priekšzināšanas neesot nepieciešamas. pastaigas laikā ar lamām tikšot praktizēti apzinātības vingrinājumi. 36 eur.

ienāk garā liels vīrs, momentā piepildot visu telpu, un prasa, kur šaha grāmatas. parādu. bet tām grāmatām esot jābūt lētām. a kur cenas? ā, un cenas ir runājamas, ja? tur rokā grāmatu par 1 eur. saku, ka vispār jau nē. bet vai es zinot, ka mēs, iepērkot grāmatas, paši arī kaulējamies, tāpēc arī tagad cenām jābūt runājamām. atstāju viņu vienu. atnāk ar trīs gramatām, katru par 1 eur, ka ņemšot visas trīs, bet tikai par 2 eur.
no tā latviešu Dirsas Dibena pamācību sērijas, kā kafejnīcā dzert tēju par velti.

asinsanalīžu kabinetā pie sienas jauna bilde, uz kuru koncentrēt skatu, kamēr rokas tiek durtas entās reizes visās malās, bet neviena pile i netaisās tecēt laukā (bet viņai vajaga trīs mēģenes piepildīt, trīs) - bērna zīmēts sikspārnis ar izteiktiem ilkņiem, akvarelī. medmāsa izvelk adatu, es joprojām urbjos sikspārnī un slavēju zīmējuma kvalitātes, viņa nopūšas un saka, cerams, ar mani nekad neatgadīšoties nekāda ārkārtas situācija. nesaprotu, kādā sakarā, un paprasu, viņa nopūšas un daudznozīmīgi paskatās uz manām "tievajām, trauslajām rokām", joprojām nesaprotu. lai nākot rītdien atkal pamēģināt.

pilsētā bars garāmgājēju apstājuši necilvēcīgi (pārāk īsa pavada, nabags nevar nolaist galvu) pie notekcaurules piesietu šuneli, apspriež rīcības plānu, kurai iestādei vispirms zvanīt, kāds izsakās, ka suns piederot ubagotājam (austrumeiropas "ubagu" mafija, kas brauc viesizrādēs pa visu Vāciju) no tirgus laukuma. vēlāk veikalā viens jauks kunde atvadoties man saka, ka Vācija tuvākajā nākotnē kļūšot neglīta un ļauna, lai jau laicīgi braucot projām.

uztaisīju šokolādes krēmu vai pudiņu no t.s. zīda tofu. jūtos kā apēdusi lielu tasi t.s. pašcietējošo, balto mālu, kam prāta aptumsuma brīdī pievienota šokolāde, smaciņa viņiem abiem ir tieši tāda pati.

sadzīves biedrs uz mēnesi ir no Tenesijas, raksta disertāciju par verdzības atcelšanu, pils bibliotēkā lasīs piecpadsmit tūkstošus vēstuļu, ko uz mājām rakstījuši uz Ziemeļameriku emigrējušie vācieši.

biju mazliet apvainojusies uz sīriešiem, jo viņu dēļ pilsētas piedāvājumā bija tikai vācu integrācijas kursi ar līmeni A1 - B1 un ievadu atkritumu šķirošanā, bet, lūk, vakar beidzot sākās advancētāks doičkurss. man ir ļoti nepieciešams iekustināt savu, būsim atklāti, pabriesmīgo vācu sarunvalodu, labākais draugs nežēlīgi saka, ka es runājot kā Hurvineks, un pat tad, kad pārprasu, vai tiešām, viņš uzstājīgi paliek pie sava un pat nenovērš skatienu. (tāpēc bieži vien, kad jūtos slikti, mēdzu ieslēgt Hurvineku, lai justos vēl sliktāk). sagadījās, ka sēžu tajos kursos kopā ar trim sīriešu žokļa/zobu ortopēdiem (varēs parunāt par uzzobi), kas runā krieviski labāk par mani, jo studējuši un desmit gadus dzīvojuši Krievijā.
ja savajadzēsies, anesteziologs arī būs pie rokas (Azerbaidžāna), psihologs (Rumānija) arī.

ā, tātad "labie bēgļi" ir tie no Sīrijas, "sliktie bēgļi" no Ziemeļāfrikas, tagad skaidrs.

reizi gadā visi ielas denuncianti, kārtības uzraugi un mīļie kaimiņi nostumj elkoņus no saviem palodžu spilventiņiem un miesas no novērošanas posteņiem pie logiem, iet ārā un šauj gaisā visas savas gada laikā pieklājīgi aizturētās dusmas. vispirms skan raķetes, tad arī ātrās palīdzības sirēnas un ārā labāk iet nevajag, ja vien negribās nokļūt civilā tērpta un visnotaļ prātu un mēru zaudējuša bundesvēra krustugunīs. labākajā gadījumā var pieiet pie loga, gar kuru svilpj un pat iesitas kāds šāviens (jo viss notiek zem logiem visas šaurās ielas garumā), lai redzētu, kā parasti kūtrais un bezzobainais kaimiņš pēkšņi ir kļuvis par lielu, bruņotu, bet joprojām bezzobainu vīru ar plašu ieroču arsenālu, kas lielā steigā lādē pistolē vienu raķeti pēc otras un, uz augšu ne reizi pat nepaskatoties, apņēmīgi šauj tās gaisā, kamēr viņa biedri durvju priekšā uzstāda kaut ko līdzīgu Staļina ērģel(īt)ēm. pēc kāda laiciņa mūsu iela ir piepildījusies ar tik biezu dūmu aizsegu, ka bēgļi, nē, ienaidnieks, nekur nav redzams, bet nākamajā dienā riebīgie prieka zagļi un gutmenschen jau atkal runā par kaut kādu nenovīdīgu parakstu vākšanu, lai vecgada vakarā aizvāktu mīļos līdzpilsoņus uz noteiktiem geto, kur būtu oficiāli atļauts izšaut acis, rokas un citas nevajadzīgas ķermeņa detaļas.

bija ienācis Herr D., pazinu tikai pēc kaķu iepirkumu maisa un ddr naģenes, seja iekritusi, viss tāds savecējis, knapi sapratu, ko runā. izrādās, naktī pamodies ar kritiski zemu cukura līmeni, neesot vispār sapratis, ko dara, iemetis podā savu zobu protēzi un nolaidis ūdeni.

"novēlu Jums kā kristietei brīnumskaistu Adventes laiku."
lūdzu, nē.

dīvainā kārtā mana attieksme pret islāmu un tā praktizētājiem nebija paspējusi kļūt negatīvāka ne pēc čārlija lapeles, ne vakardienas, bet, lasot Latv. isl. kult. centra apcerējumus par lauztajiem pirkstiem toreiz un aktuālo bezsakaru par "brīnišķīgi nomaskētajām specdienestu pēdām" un "provokācijām un zaimošanu par ticīgo cilvēku vērtībām," uz to pusi sāk iet.

viņi uzvar. sliktās pieredzes dēļ, kad kritiskajos datumos sagribējās piparkūkas, bet nekur nevarēja dabūt, jo visas bija izpārdotas jau septembrī, nopirku šodien vienu turzu. izrādījās, ka tās nav piparkūkas, bet diezgan garšīga vācu izpratne par piparkūkām - uz Jēzus vafelēm sacepti mīksti prjaņiki ar piparkūku garšvielām un šokolādi.

tikmēr Frau T. no veikala pāri ielai protestē pret bēgļiem, uz durvīm uzlīmējot plakātu, ka vāc drēbes, segas un guļammmaisus "mūsu bezpajumtniekiem".

un brīnišķīgajam kungam teātrī arī sirsnīgs paldies par to, ka saņēmās un pamatoti aizrādīja, ka mana došanās uz sēdvietu ir smagākais pārbaudījums, kādu dzīve viņam uzlikusi.

jau biju paspējusi sabēdāties, ka man šoreiz Latvijā tik maz uzbraucienu no līdzpilsoņiem, bet, paldies dievam, jaukais kungs veikalā ar vienu iks tomēr pratās un izglāba situāciju.

noklausījusies par to, ka Krimu, kur viņi kopš bērnu dienām braukuši atpūsties, nevarējis tā vienkārši atdot un ka mana ģimene un vispār neviens neesot tā cietis kā krievu tauta, smaidot prasu, kad tad Krievija domā savākt atpakaļ Pribaltiku, kur daži arī kopš bērnu dienām braukuši atpūsties. smejas, saka, ka nekad, priekš kam, vai es zinot, cik Krievija liela, viņai tak to nevajagot, bet, ja cilvēkiem vajadzēšot palīdzību, ja viņiem darīšot pāri, tad gan Krievija nākšot un palīdzēšot, tas esot krievu garā.
neticami jauka krievu kundze, klavierskolotāja, dzīvo Vācijā jau divdesmit gadus.

Depardieu hat eine Schwäche für autoritär regierte Länder Osteuropas. Süddeutsche Zeitung

tikmēr kaimiņos pats Amon Göth visā savā krāšņumā bauda sauli.
( bilde )

biju ieskrējusi pāri ielai Frau T. veikalā, lai pārliecinātos, vai kāds no viņas kundēm nav tas izredzētais, kas mūsu iebrauktuvē novietojis savu automobili. tā arī savu nāciena iemeslu paskaidroju. ak, es meklējot mūsu kaķi, nē, neesot sen pie viņas redzēts, nez, kur viņš varētu būt. negribēju skaidroties, izdvesu vien kaut kādu skaņu un izgāju. vakarā zvans pie dzīvokļa durvīm, tur stāv Frau T. un saka, ka pie viņas kā reiz pašlaik uzturoties mūsu kaķis, es taču esot meklējusi.

nonāku lejā uz darbu, bet tur Krivcova vāciešiem radio stāsta, cik pārsteidzoši viņai šķietot tas, ka Latvijā daļa iedzīvotāju, krievi, tiekot diskriminēti uz rasiskā pamata. pēdējo reizi mani ar šito konfrontēja pirms kāda gada, kad Herr Š. paziņoja, ka zinot, Kāāāds rasisms Latvijā tiekot piekopts pret krieviem, esot redzējis vienā raidījumā. patiešām nepatīkams pārsteigums.

pamodos, mazliet atžilbu un sapratu, ka man no mutes pazudis uzzobis. vēderā viss sagriezās, jo, protams, uzreiz izdomāju, ka norīts un gals klāt. tad atžilbu vēl vairāk un sapratu, ka norīt to nav iespējams, un atradu to turpat blakus uz spilvena. ka būtu ņēmusi laukā, neatceros, pats izkāpt arī nevarēja.

šodien man piezvanīja no rtl un vaicāja, vai es gadījumā nezinot, kā sauc sievieti, kura svētdien mūsu ielā ar matu šķērēm(?) uzbrukusi savam dēlam, kas esot tā kliedzis, ka kaimiņiem nācies izsaukt policiju.

vai drīkstēšot dzīvoklī staigāt apkārt kaili, viņi esot tā mājās pieraduši, istabas rezervācija airbīenbī no diviem vāciešiem vārdā Dany un Andy, kas noraidāma par šiem, ē, vārdiņiem vien. un tad es atceros nabaga hercogu no Bangladešas, kas, pirms izlīst no istabas bez krekla, pa šķirbu vēroja perimetru, vai es kaut kur tuvumā nerēgojos. ja man gadījās pēkšņi parādīties pie apvāršņa, nekavējoties sekoja atvainošanās, skriešana istabā, miesas apģērbšana un tikai tad atkārtota iznākšana.

kad Francijā (un ne jau nu par skaisto ainavu priecājoties) uz autobāņa gadās izbraukt tukšu bāku, par izglābšanu jāmaksā 215 eur (no tiem 15 par 5 litriem dīzeļa). spiežot gāzi grīdā un nespējot noticēt, ka tas tiešām notiek, skaisti sanāca apstāties tieši pie oranžā sos telefona, jo benzīntankiem bija labpaticies izbeigties un tā arī nesākties. tad tu piezvani, otrā galā kundze pat runā kaut ko angliski, tad atbrauc viens automobilis un atved tev degvielu. un tad vācu apdrošinātājs kā draudzīgu žestu atmaksā tev to visu atpakaļ.

brīnišķīgais ūsainis no tā veikala, kurā pērku garšvielas, griķu cepumus un pupas, pasūtījis "Krievijas sapratēju" grāmatu. paradoksālā kārtā vēlos, kaut viņš šoreiz būtu to pasūtījis amazon, nevis draudzīgi izvēlējies atbalstīt mūs un tādējādi salauzis manu sirdi.

gadījās tā, ka cēlos no vai sēdos pie galda, un pēkšņi sāka reibt galva. nepārtraukts reibonis un to pavadošais nelabums nepāriet nu jau piecas dienas, kas ir tikpat ieliski, cik lieliskais laiks tur ārā. divas dienas reibu, trešajā tomēr aizgāju pie ārsta, jo no tās sliktās dūšas jau slikti metās. ieraudzījis manu grāmatu, viņš izteicās, ka lasījis Dostojevski armijā, bet nespēja atcerēties, ko tieši. tad viņš ņēmās skalot ar karstu ūdeni rokas, lai ar tādam aukstām nebūtu jāčamda mans vēders. izčamdīja, saspīdināja acīs gaismu utt., lai pareibstot vēl pa nedēļas nogali, tad sākšot sīkāk pētīt, jo šitas varot būt no visa kā un viss kas. protams, var jau paciest, bet ir tā, ka šajā stāvoklī neesmu spējīga veikt ierastās fiziskās aktivitātes, no kurām ir kļuvis atkarīgs mans psihiskais stāvoklis, un tas ir traģēdijas kalngals.

centrā die linke stends ar plakātu "befreiung, was denn sonst!" patiess prieks par viņiem, ka mani tomēr šajā sakarā neuzrunāja.

ir diezgan grūti, ja tev ir tikušas iedalītas pīles kājas, bet pati neesi pīle un ik pa laikam tomēr jāpērk jauni apavi.

kundze mēž laukā dzīvokli, esam uzaicināti izskatīt grāmatu plauktus. vienā istabā tikai gulta un tai blakus galds (ar galdautu), saka, ka medmāsai. kundze gatavojoties šajā istabā, šajā gultā sagaidīt savu nāvi, bet mēs lai kaut ko "iztaisot" no savām dzīvēm. ejot laukā, mazliet paslīdu uz kājslauķa, divi centimetri varbūt, un uzreiz piebīdu to atpakaļ pie durvīm. stingrs "lūdzu, nolieciet VIETĀ kājslauķi!"

mans runcis ievilcis pa kaķu durtiņām kāpņutelpā, uzstiepis uz trešo stāvu, ietusnījis cauri otrajām kaķu durtiņām un nolicis pie manas istabas durvīm balodi.

varētu padomāt, ka laikā, kad no zila gaisa krīt vācu lidmašīnas, vācieši uz brīdi aizmirsīsies un visās malās Viņu neredzēs bīstami rēgojamies. nē, no tā paša zilā gaisa uzrodas frau K. un sāk izpausties, ka mums bez maz grāmatnīcā Hitleram kancele uzbūvēta, vai nu tā varot šitajos drausmīgajos laikos, kad SA pa ielām atkal maršējot. viņa jau saprotot, ka mūsu paaudzei tas neesot nekas tāds, bet viņa, lūk, esot visu to piedzīvojusi, viņai tas esot nepatīkami, ko tādu redzēt, vārdsakot, pasaules gals klāt. tad nu beidzot. biju "tikai" ielikusi skatlogā grāmatu, kur uz vāka "Hitlers" rakstīts, nekādu propagandu, parastu dokumentu krājumu no trīsdesmitajiem, līdzās vēl grāmatas par otro karu, bet tās, redz, acīs negriežas un redzi nelaupa, jo tur nav Viņa vārds virsū. ko īsti viņa savos 70 gados būtu tik drausmīgu piedzīvojusi, ja pilnīgi visi vācieši, kā tagad zināms, toreiz bijuši pretošanas kustībā, arī nav skaidrs.
nē, nē, vienmēr jāpatur prātā, ka kādam kaut kas nepatiks, traucēs un tiks norādīts, ka tā nevar un nevajag. ka garām tirināsies kāds no brīnišķīgās "rechte szene" vai tikpat brīnumjaukās "linke szene" un aizdirsīs skatlogus ar antifas ķēpām vai vispār izsitīs stiklu, ja viņiem tur kaut kas nepatiks. ak, jūsu grāmatnīca dibināta trīsdesmitajos? labāk to nekur nenorādīt. un melnas drēbes arī valkāt nevajadzētu. un new balance botes arī. un matus bizē pīt arī nav ieteicams. kapuci likt galvā arī.
bet tas, ka šajos drausmīgajos laikos, kad visi ar saviem naudas līdzekļiem atbalsta amazon, kādu vispār interesē mazas, privātas grāmatnīcas skatlogi, gan iepriecina.

desmit eiro dzeramnaudas par to, ka viņš no Austrumprūsijas, bet es no Latvijas. turklāt viņš zinot, ka šajos laikos privātajām grāmatnīcām slikti ejot, tā ka, ja kādreiz mums vajagot naudu, viņš palīdzēšot.