reizi gadā visi ielas denuncianti, kārtības uzraugi un mīļie kaimiņi nostumj elkoņus no saviem palodžu spilventiņiem un miesas no novērošanas posteņiem pie logiem, iet ārā un šauj gaisā visas savas gada laikā pieklājīgi aizturētās dusmas. vispirms skan raķetes, tad arī ātrās palīdzības sirēnas un ārā labāk iet nevajag, ja vien negribās nokļūt civilā tērpta un visnotaļ prātu un mēru zaudējuša bundesvēra krustugunīs. labākajā gadījumā var pieiet pie loga, gar kuru svilpj un pat iesitas kāds šāviens (jo viss notiek zem logiem visas šaurās ielas garumā), lai redzētu, kā parasti kūtrais un bezzobainais kaimiņš pēkšņi ir kļuvis par lielu, bruņotu, bet joprojām bezzobainu vīru ar plašu ieroču arsenālu, kas lielā steigā lādē pistolē vienu raķeti pēc otras un, uz augšu ne reizi pat nepaskatoties, apņēmīgi šauj tās gaisā, kamēr viņa biedri durvju priekšā uzstāda kaut ko līdzīgu Staļina ērģel(īt)ēm. pēc kāda laiciņa mūsu iela ir piepildījusies ar tik biezu dūmu aizsegu, ka bēgļi, nē, ienaidnieks, nekur nav redzams, bet nākamajā dienā riebīgie prieka zagļi un gutmenschen jau atkal runā par kaut kādu nenovīdīgu parakstu vākšanu, lai vecgada vakarā aizvāktu mīļos līdzpilsoņus uz noteiktiem geto, kur būtu oficiāli atļauts izšaut acis, rokas un citas nevajadzīgas ķermeņa detaļas.