viņi patiešām saka "ski heil!" es aprobežojos ar parastu atsveicienu, ja vispār, lai nesanāktu pārteikšanās ar briesmīgām sekām.

Frage: soll ich doc martens schuhe kaufen, oder sind diese Schuhe Nazihaft? ich find die richtig schön!
ich find doc martens schuhe voll süß, aber meine Mutter sagt, dass diese Schuhe Nazi Schuhe sind. Ich haße Hitler, aber ich liebe diese Schuhe...denkt ihr ich kann die kaufen? Sind das überhaupt Nazi schuhe?

neviena ilgi man nav teikusi: "tu esi tik tieva, tev vairāk jāēd," kas nozīmē tikai vienu, esmu kļuvusi resna un man mazak jāēd.
(nopirku 160 pumpainas mafinu formiņas.)

Herr D. šodien savā īpašumā ieguva grāmatu "Slims no medikamentiem". kad piedāvāju maisiņu, atteicās, jo tagad uzreiz iešot ar to grāmatu vispirms pie ārsta un tad uz aptieku, lai ''viņiem visiem'' parādītu.

piedalīties šajā pasaulē vēl mazāk.
pirmā jaung. apņ. manā mūžā.

pārspraužot kaut kādus vadus, atklājās, ka televizora augšējā mala vidū smaržo pēc sasvīdušas paduses. noskaidrojās, ka pirms kāda pusgada aparāts bija salūzis, un kāds remonta onkulis bija pasitis to padusē un aiznesis uz savu automobili.

jau sāka mākt aizdomas, ka pasts ir kaut kur notrallinājis manu paciņu no mājām, nē, pastkastē iemests paziņojums, lai rītdien ejot pakaļ. bet es jau šodien aizgāju, jo paziņojumus apskatu no visām pusēm un vēl arī apostu, bet nelasu. nekrietnība ir tā, ka mēs veikalā pieņemam sūtījumus, šķiet, priekš visas ielas, kad tik kādam labpatīkas pusdienlaikā nebūt mājās, bet tā vietā, lai arī manu paku atstātu pie mums, pastmanis iemet paziņojumu "ej uz pastu" un aizved to nezināmā virzienā. man ir aizdomas, ka rīt gribēsies kaut ko neapmierināti pasvepstēt, tur iekšā ir konfektes galu galā.

nolikos slimības gultā, apkuri varēju pat neuzgriezt, jo pati ar sevi tā uzkarsēju gaisu, ka snuķi cilāt sāka kaut kāds pērnais ods. labi gan, ka šito nesaku astoņpadsmitajā, bet mans vācu mājas ārsts vispār patīk vairāk nekā mans latviešu ģimenes, četru gadu laikā nav izrakstījis antibiotikas nevienu reizi, tikmēr, lai ar kādu kaiti Latvijā aizgāju, mājās pārnācu ar antibiotiku papīrīti. ar citām zālītēm arī paskops, vaicajoši skatās, nogaida, ko teikšu, un godīgi pasaka, ka izdzīvošu tāpat, iekrītot gultā, daudz dzerot un ciešot. otrreiz savus panākumus atrādīt arī nav jāiet, nu, lai tikai samaksātu latu, beigās tikai pasaka, ja kas, nāc, ich lebe ja schließlich davon hahaha. hehehe. vienīgais mīnuss, ka dažreiz rindā ar citiem vācu cietējiem un simulējošajiem skolniekiem ļoti ilgi jāsēž, slimajās sezonās, bet pluss tāds, ka esmu koncentrējusi visus savus ārstus ap sevi jeb savu māju, kamdēļ varu aiziet sevi pieteikt, atnākt atpakaļ uz mājām pāris stundas paciest un tad iet pa taisno viņa kabineta iekšā, labi, ne gluži pa taisno, bet pasēžot vēl pusstundu.

Zwei lettische Heranwachsende sind von einem der großen Fährschiffe getürmt, haben sich an Land gerettet und fliehen vor ihren Verfolgern, dem zwielichtigen Verbrecherduo Matthias Keller (Jan Henrik Stahlberg) und Viktors Berzins (Tambet Tuisk).

B) Vai esat kādreiz arestēts/-a vai notiesāts/-a par pārkāpumu vai noziegumu, kas ietver morālu nekrietnību vai pārkāpumu, kas saistīts ar aizliegtām vielām; vai arī esat arestēts/-a vai notiesāts/-a par diviem vai vairākiem pārkāpumiem, par kuriem kopējais ieslodzījuma laiks bija pieci gadi vai vairāk; vai arī esat bijis/-usi aizliegtu vielu tirgotājs/-a; vai arī vēlaties iekļūt valstī, lai iesaistītos noziedzīgās vai amorālās aktivitātēs?

C) Vai esat kādreiz bijis/-usi vai pašreiz esat iesaistīts/-a spiegošanā vai sabotāžā; vai teroristu aktivitātēs: vai genocīdā; vai starp 1933. un 1945. gadu esat bijis/-usi iesaistīts/-a jebkādā veidā vajāšanās, kas saistītas ar nacistisko Vāciju vai tās sabiedrotajiem?

- kādā veidā tu varēji dabūt nost no sienas tualetes papīra turētāju ar visām skrūvēm?
- nezinu..es tikai ritināju papīru un tas pats nokrita..
- tātad tas stabili turējās pie sienas septiņus gadus, bet tagad, tev vienkārši plēšot nost papīru, tas nonāca nost ar skrūvēm un apmetumu?
- jā.
- piedod, tas nav iespējams.
- ..nu labi, iespējams, es uz tā sēdēju..
- KĀ TU TO DOMĀ, TU SĒDĒJI UZ TUALATES PAPĪRA TURĒTĀJA?
- es neteicu, ka sēdēju, es teicu, iespējams..

bļe. vārdsakot tas Bangladešas sivēns ne tikai nespēj apsēsties uz poda, bet, tur tā vīrišķīgi stāvot un čurājot, vēl arī aizlien sienas pusē un savā lielajā nogurumā uzstutē pēcpusi uz papīra turētāja.
nekad vairs istaba netiks izīrēta nevienam, ē, aziātam, jo es patiešām nespēju paciest visas tās aprobežotās, šaušalīgi neiecietīgās, rasistiskās slikta cilvēka pārdomas, kas mūsu dienišķajā civilizāciju sadursmē man te mēdz ierasties neaicinātas.

pamodos ar tik cieši sakostiem zobiem, ka galu galā pasūtīju uzzobi.

pavadot katru vasaru laukos, mani labākajā gadījumā vienu nedēļu no vietas ēda prastas augusta blusas, kamēr pieaugušie neizpūta visas gultas ar kaut kādu visus dzīvos organismus nobendējošu diklofosu. šeit, civilizācijā, mani nu jau katru gadu visas vasaras garumā un ne tikai (kamēr silti) kož nost kaut kādas mitoloģiskas, neredzamas pļavas ērcītes (milben). aizgāju ar viņām un savu izmisumu pat pie ārsta, jo domāju, ka kaut kāds kašķis piemeties, bet tik vien ieteica, kā māju iztīrīt (iztīrīju), drēbes izmazgāt (izmazgāju) un pumpas ar niezi mazinošu ziedi ieziest (vēl ko), pasmējās arī vēl. dzirdēju, ka bez maz katram vācietim zem kamzoļa esot tādas pumpas, kam gan īsti negribu ticēt, jo pie ezera, kur visi izmetušies freikörperkultur kostīmos, nevienam tādas neredzēju.

tā kā veselais saprāts šajā gadījumā iesaistīties atsakās, tad ļoti ceru, ka viņi patiešām reiz atcels to bezmaksas atpakaļsūtīšanas iespēju, jo tad es beidzot apsvēršu ilgāk, vai pasūtīt mantas, kuras man neder.

"27 Prozent der Letten sind russischer Herkunft." Süddeutsche Zeitung

Zīgerta kungs ir pensionēts krievu valodas skolotājs, kas vasaru pavada ģērbies tērpā, kas apliecina viņa tūlītēju gatavību doties safari. katru sestdienu atlieku plauktā speciāli priekš viņa avīzi, ko vakar pašķirstīju un, elpai aizraujoties, uzzināju, ka tur iekšā dzīvo bīstami fašisti un aprakstīta rietumu īstenotā pretkrievu propaganda. varētu viņam tagad to avīzi vairs neatlikt, lai iet pats to vienu lieko metru pie stenda un ņem, un tā viņam arī vajadzētu.

dīvainā kārtā problēma parādījās trīs dienas pirms norunātā zobārsta termiņa, nevis trīs dienas pēc. viņa grib, lai es naktī guļu ar plastmasas zobu uzliktni, lai atslābinātu apakšžokli. pēc medmāsas paziņojuma, ka mēs tur Latvijā esam mongoloīdi (mūsu dimantu raktuves šoreiz netika pieminētas), man kaut kā šķiet, ka tas uzzobis neko daudz nelīdzēs.

Nervozi, nemierīgi pasažieri.

Tie var būt bērni, pļāpīgas sievietes vai arī grupa nepārtraukti runājošu cilvēku, kuri neapzinās savas rīcības ietekmi uz satiksmes drošību. Neatļaujiet šādai publikai saistīt sevi intensīvās sarunās un kņadā. Izvēlieties līdzsvarotus pasažierus. (A. Pints. Drošas braukšanas noslēpumi.)

kad vilcienā intensīvi rakstu savā plānotājā, apkārtsēdošajiem noteikti šķiet, ka es pierakstu kaut ko ārkārtīgi interesantu, var just, ka viņi cenšas ieskatīties manā bloknotā. kādu traumu viņi gūst, izlasot nesamērīgos daudzumos un bezgalīgos atkārtojumos sarakstītus "palaist gājējus paskatīties tramvaju palaist gājējus paskatīties tramvaju" vai "pieturēt sajūgu pieturēt sajūgu pieturēt sajūgu", varu tikai minēt.

"čto za dom na protjiv?"
pēkšņs uzbrukums, man garām ejot, no cienīga paskata kunga, kas tikmēr nebeidza glāstīt savu viedo telefonu un ēkas virzienā pameta ar galvu, nenovēršoties no ekrāna.
opera.

ieeju "Valterā un Rapā" ar N. tējas glāzi rokā. starp citu redzu tikai pārsvītrota saldējuma uzlīmi. sāku aplūkot pie durvīm izliktās grāmatas un ar acs kaktiņu pamanu, ka viņš tuvojas. "arkafijumūsuveikalānedrīkst." smaidu, sorry, i didn't understand. "NOU KAFFEEE!" oh, ok, i will just finish checking out these books and then i will leave, i promise. turpinu aplūkot grāmatas un tā lēnām patiešām virzos uz durvju pusi. kādu mirkli viņš nezina, ko darīt, tad atkal pienāk un paziņo jau niknāk: "NOU KAFFEEE!!!" smaidu, it's tea actually. are you throwing me out from your store? nikns skatiens un sajūta, ka viņš mani patiešām tūliņ aizskars ar darbiem. smaidu, you were very kind. izeju no veikala.

kāpēc lv. pastam tomēr būtu jādeg elles ugunīs:
1) mājaslapā atrodamais tarifu kalkulators neatbilst pastā iekasētajai summai
2) nosvepstēja: "skatieties un mācieties, kā jānoformē sūtījums!"
3) atgriežot ES esoša internetveikala sūtījumu, tomēr vēl arī jāaizpilda kaut kāda pasta lapele, sniedzot "sīku satura aprakstu", cik vērts, cik daudz, cik smags. (par "sīkpakas tiek pieņemtas atvērtā veidā pēc to satura pārbaudes" nemaz nerunājot)

patīkamā un pierastā vienaldzība saglabājās līdz brīdim, kad vilcienā pretimsēdošā, ar to lenti greznojusies māte, braucot garām Salaspilij, sāka stāstīt savam četrgadīgajam dēl(ēn)am, apgādātam ar tādu pašu lenti un vēl matrožu mici, kam virsū izšūts "Sevastopolj", ka, šeit, lūk, ir bijis konclager un svētdien viņi abi tur aizbraukšot pastaigāties, lai viņš var posmotretj.

kā šorīt iztēlojos, ka reiz pati braukšu pa kādu nebūt ASV automaģistrāli ar visādiem drūmajiem kantrī labā skaļumā, nu, tur tipiskā vakara saule un kaut kāds vējš vēl piedevām, tā šodien braukšanas nodarbībā gāja tik labi kā nekad iepriekš. lai gan saule, vējš un kantrī savienotajās valstīs pasažiera sēdeklī būtu jau arī kaut kāds absurds.

esmu pārsteigta, ka viņi tomēr neatcēla jauno gadu - Šūmahers taču slimnīcā.

tieši tad, kad pēkšņi sagribās piparkūkas, vairs nav iespējams itin nekur dabūt, jo viss izpārdots jau septembrī.

kopš pirms kāda gada nomainīju darbavietu, esmu bijusi vesela kā rutks, ne iesnas, ne kāss, ne arī kāda cita klasika nav bijusi.
žēl, ka iepriekšejā darbavietā neizdevās saslimt vēl biežāk.

ienāca viena tik jauka un starojoša (bez visiem šitiem "brīnišķīgu, skaistu, klusu utt. pirmootrotrešoceturtopiekto adventi" izlēcieniem) vecāka Frau pasūtīt grāmatu, ka man neparasts prieks un noteikti vēl staru slimība no tā viņas starojuma momentā piemetās. un tad viņa pilnīgi negaidīti vaicā, kā man ar vēderu iet un vai esmu jau iedzīvojusies. izrādās, jaukā Frau ir brīnumjaukā Frau, kas pirms kādiem diviem gadiem, kad dzīvoju ar "nezināmas izcelsmes sāpēm", turēja man rociņu, glāstīja pleciņu un mammīgi mierināja, kad gulēju slīpi uz vienas vācu kušetes un ļāvu sev pārbaudīt kuņģi ar vienu drausmīgu ierīci.

ja es joprojām nesaprastu vācu valodu, tad šodien, guļot pie daktera Krauzes uz kušetes, domātu, ka viņš ar savu medmāsu apspriež manu baigo diagnozi, nevis pie sienas piekaramajā roku dezinfektorā iesprūdušu gumijas cimdu.

tagad tikai jāgaida, kad sīkie vācieši, izsvinējušies savu reformācijas dienu, uzcirtīsies par luteriem un nāks diņģēt.

zem asfalta ir pludmale. un man zem taukiem ir muskuļi.

vakarā ciemos bija jāatbrauc vienai Bavārijas Nīnai ar saviem diviem sīkajiem, Kr. paziņai, it kā lai kopīgi uzspēlētu galda spēles, ēstu manu plūmju kūku un kļūtu par draugiem. šorīt atrakstīja viņam garu vēstuli, kurā kā viens no, bet acīmredzami svarīgākais neatbraukšanas iemesls minēts apstāklis, ka viņai varētu skaust vai piemesties sirdsklauves no superkrutajiem "mums". ja jau tik atklāti, tad man kā superkrutai "bābai" skaidrs ir arī tas, ka Nīnai būtu ļoti sāpīgi konstatēt, ka esmu vēl arī reizes trīs tievāka, kas vēstulē gan nebija minēts. man kremt, ka tā arī neizdosies iecerētais - viņai laipni uzdāvināt blusu, kura man piemetusies no Gotlība un kož nost jau kādu nedēļu.

ieliku skatlogā. kas nopirks, tas nacists.

kad stāstu, ka ievārījuma maizi brokastīs neēdu, bet, ja kādreiz vispār ēdu, tad nenoteiktā laikā, turklāt klāt piedzerot pienu, viņi neticīgi bola acis un vairakkārt pārprasa par to pienu. kad saņemos un pastāstu arī par bērnības lielāko gardumu "pirožennū", ar krējumu apziestu un ar cukuru pārkaisītu baltmaizes riku, tad viņi ne tikai vaikstās un pārprasa par to krējumu, bet arī nezina, ko tagad par mani domāt.

vajadzēja pārcelties uz Vāciju, lai pirmoreiz dzīvē tiktu pie iespējas lekt tautas dejā ar latvju bāleliņu. manā mazpilsētā, kur esmu vienīgā latviete, norisinās festivāls, uz kuru arī sabraukušie latvju tautu meitu un dēlu deju kolektīvi paķer no ielām vācu un, acīmredzot, arī viltus vācu skatītājus un liek lekt līdzi dejā. man bija ļoti jāsavaldās, lai ne tikai nesāktu vicināt karogu, kura man nav, un sijāt auzas, bet arī neizplūstu tādās banalitātēs kā "pasveicini Latvijiņu", par asarām un puņķiem nemaz nerunājot.

ņemot vērā to, cik daudzi pagājušās nedēļas iespaidā pasakās dieviem vai arī ir lepni par to, "ka esmu Latvietis", attiecīgajiem onkuļiem konuļiem vajadzētu taču beidzot prasties un oficiāli atļaut šim lepnajam Latvietim ieņemt Sev pienākošos vietu starp Īpašvārdiem.

biju iedomājusies beidzot izpildīt pienākumu un reģistrēt savu ārzemju adresi, izmantojot vāu iespēju to izdarīt latvijas valsts portālā, procesa laikā priecīgi ēdot kanēļa cepumus ar pienu. nu, lai vid tantes var beidzot prasties un sākt sūtīt man uzaicinājumus atmaksāt ienākuma nodokļa, kuru šeit nemaksāju, neganti nozagto starpību. pavadot portālā stundu no savas dzīves un saņemot pretī vienu garīgu triecienu pēc otra, palikšu tomēr pie pasta pakalpojumiem.