ienāca viena tik jauka un starojoša (bez visiem šitiem "brīnišķīgu, skaistu, klusu utt. pirmootrotrešoceturtopiekto adventi" izlēcieniem) vecāka Frau pasūtīt grāmatu, ka man neparasts prieks un noteikti vēl staru slimība no tā viņas starojuma momentā piemetās. un tad viņa pilnīgi negaidīti vaicā, kā man ar vēderu iet un vai esmu jau iedzīvojusies. izrādās, jaukā Frau ir brīnumjaukā Frau, kas pirms kādiem diviem gadiem, kad dzīvoju ar "nezināmas izcelsmes sāpēm", turēja man rociņu, glāstīja pleciņu un mammīgi mierināja, kad gulēju slīpi uz vienas vācu kušetes un ļāvu sev pārbaudīt kuņģi ar vienu drausmīgu ierīci.