lai arī kā vairākus gadus atrunājos un cīnījos pretī, a principa pēc, šodien pēc darba bija lemts beidzot pilnā ekipējumā uzkāpt, nu labi, daļēji rēpocīgi uzsvempties savās pirmajās trīs klintīs. vajadzētu just lepnumu par sevi vai kaut vai prieku, bet tā vietā ierasti nejutu neko, pat stāvot tur vienā augstumā ar priežu galotnēm un vācu sauli. meitenes, nedzeriet antidepresantus, "meitenes, dzeriet šņabi."

Kr. savā japāņu dārzā atļāvās uzcirst priekš manis pašaisavudaču jeb nelielu pleķīti atvēlēja dārzam un dravai. viņš nekad neuzzinās, ka pēc tam, kad saplīsa pupu iepakojums un pupas mētājās (un droši vien nekavējoties sāka augt, lai ieriebtu vēl vairāk) pa visu nelielo platību, pārējās sēklas sabakstīju zemē bez mīlestības. bet atsauca atmiņā visskaistāko dziesmu pasaulē.

izrādās, vēzis piemeties arī Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē". tas, ka dieviņam pamazām apniks viņā klausīties vēl būtu skaidrs, bet kapēc nav skaidrs, ka, visiem foršajiem klientiem apmirstot, man darbā būs ļoti garlaicīgi, gan nav skaidrs.

šodien Manfreda labākais draugs Volfgangs pēkšņi atsūtīja faksu par kaut kādiem draudīgiem apstākļiem Lettlandē, nu, tur latviešu masveida izceļošanu un tamlīdzīgā teiksmainā garā ieturētus kompromatus. ēzdama aivakardienas ķiršu kūku, es neteicu neko, tomēr nākamreiz būs gan jāpieliek vairāk ķiršu.

bet tikmēr mūsu grāmatnīcas kunde Vēža kungs ir saslimis ar vēzi un pavisam drīz aizceļos.

šķiet, vecmāmuļas teļi un pārējie rukši šodien kapā griezās uz rinķi vien, kad es lasi ar viņu iecienīto "ķieģelīti" locīju iekšā.

tas šaušalīgais mirklis, kad neesi bijusi ārā visu dienu, neesi arī ieslēgusi nevienu skaņu radošu ierīci, kas varētu būt vainojama, bet vakarā stāvi dušā un dziedi sasodītu Dimas Bilana dziesmu. un saproti, ka problēma ir tevī pašā.

skrēju uz vilcienu, jau biju pie sliedēm, tūlīt pāri un vilcienā iekšā, bet manā priekšā lēni jo lēni nezin no kurienes pēkšņi izripoja prečinieks un lēni jo lēni turpināja ripot. tā bezspēcības sajūta, ka tu tur tāds sastindzis stāvi, skaties un neko, pilnīgi neko nevari vairs darīt, bija tāda pati kā toreiz bērnībā, kad biju jau pie pašām mājām, ārā tumšs, ziema, mūsu logi gaiši, tūliņ, tūliņ būs galā, un bikšu stara pēkšņi pildās ar to siltumu un to slapjumu. un es tur stāvu un nekādi nevaru novērst acis no mūsu logiem.

kopš Kr. aiztirinājies uz sērfa nometni, ledusskapī puse kāposta un viens burkāns. paēdu no rīta auzu tumi, piesautēju ķirbi četrām dienām, neies jau, kā mana vecmāmuļa izteicās, sevis dēļ cepli kurināt.

(Rudi Hurzlmeier)

redzēju reklāmu, kurā kāda vācu kundze stāsta, cik ļoti viņa "aizlaidusi" savu dārzu, līdz atklājusi kādu brīnumainu muguras ziedi, pateicoties kurai, atkal spējusi sakopt visu "kā pie cilvēkiem." ir kļuvis pilnīgi skaidrs, kur Jurgens smēlies iedvesmu saviem izdomājumiem par kundzēm ar nekoptajiem dārziem un pēkšņo atgriešanos "Dārzs un Drava" laureātu rindās, pateicoties kam? redz, antidepresantiem. bet jāpērk ir tā smēre, nevis tabletes!

sušinērijā gaidīju savus ruļļus taču kādu stundu, kaut gan nojauta saka, ka pusotru, un man no šī šaušalīgā pārdzīvojuma sākās panikas lēkme.

ņēma un nokusa viss sniegs.

nākamnedēļ oficiāli beidzas manas darba attiecības ar vāciešiem. šajā sakarā svinīgi jāpaziņo, ka visu šo laiku esmu aktīvi apkaunojusi Latvijas valsti tapat kā visi pārējie (mans favorīts ir pārsteidzošais gruzaviks), jo viena gada laikā tā arī nespēju saviem darbabiedriem ieskaidrot, ka Latvija nav Krievija, kaut sūrajā izskaidrošanas darbā izmantoju arī ģeogrāfijas atlantu.

man nav ne jausmas, cik ilgi jau dzīvoju Vācijā, kas izraisa satraukumu vācu ierēdņos, ar kuriem brīvajā laikā dažkārt satiekos. kaut kad viens no viņiem bija no tiesas šokēts, ka es šeit esot nodzīvojusi jau tik ilgi, bet neesot reģistrējusies (kaut arī biju viņam nosaukusi, šķiet, saīsinātu iespējamās uzturēšanās laiku). arī mana vācu valoda toreiz kaut kad vēl nebija tik uzplaukusi, lai, neizraisot viņā vēlmi izrakstīt kādu manam veselajam saprātam nelabvēlīgu Bescheinigung, saprotami paskaidrotu, ka "gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ," pie reizes popularizējot arī manas mīļās dzimtenes mākslu.

"un kā mums ir ar velogaismām?" pārsteidza ļoti nesagatavotu, kad ap vienpadsmitiem vakarā minos mājās. tumsas aizegā, pašā Jūdenštrāses galā, slēpās nekrietns policistu autobuss, no kura izlēca trīs vācu formas tērpi uzreiz un ņēmās apskatīt manu transportlīdzekli un konstatēt acīmredzamo. jau iestājās Mīkstās Kājas no domas, ka tūliņ sāks skenēt rāmja numuru, cik nav redzēts, un beidzot atklās, ka par manu dzimtenē ("Tikko no Vācijas" sērijas veikalā) iegādāto brīnumu kāds nabaga vācietis šeit joprojām lej gaužas asaras.
piekodināja tikai priekšā spuldzi pieskrūvēt un labi vakaru pavadīt.

kursi "Pirmā palīdzība bērnam", ko Darbs lika, ilga piecas ar pusi stundas. iesākumā bija, protams, bail, ka izslēgšos jau pēc pusstundas kā allaž, kad kāds pārlieku vāciski runā. kā par brīnumu, sapratu gandrīz visu, kālab nācās palikt pie samaņas un par šo faktu sajūsmināties, kā arī iepazīties ar dažnedažādiem dezinfektantiem un īpašiem plāksteru veidiem visām ķermeņa daļām, kas jāpērk, kad tev ir bērns. mans mīļākais līdzeklis ir tas īpašais šķidrums, kurā uzglabāt neplānoti izsisto zobu, kamēr tiec pie zobārsta, lai šams to atkal glīti iemūrētu atpakaļ tavā smaidā.

un patiesībā man vienalga (apkaunoju Latvijas valsti, es zinu), ka neviens te sākotnēji nezina, kas un kur ir Lettland, mani tikai tracina, ka es varu reizes četras atkārtot, kas es esmu un no kurienes, pat parādīt kartē, bet rītdien tik un tā būšu labākajā gadījumā no Ukrainas, Polijas vai Baltkrievijas. vakar Martina izteicās, ka "jums" tur Dienvidslāvijā un Mongolijā esot daudz visvisādu dimantu un naftas, tāpēc lielākoties darbā es cepu kūkas vai cepumus, jo ar cepumiem ir lielāks prieks runāt par savu patieso mongoloīdo izcelsmi. bet, kad glābiņa patiešām nav un sāk gribēties lielā skaitā atņemt dzīvību, tad noeju uz otro stavu un desmit minūtes pagulšņāju uz dīvāna vai arī zīmēju:

aiziet no darba tādēļ, ka kretinē, šķiet kaut kā nenopietni, jo vairāk, ja nekas labāks pagaidām aiz apvāršņa nerēgojas. bet, lūk, ja viņas man neļaus vācu valodas superkursus apmeklēt, kuri man tā Pienākas, ka nemetas, tad mūsu tiesiskajās attiecībās tas būs pēdējais piliens.

šodien Galvenais Čiekurs nosprieda, ka varētu jau mūsu mīļo darbavietu pozicionēt kā "ārzemniekiem draudzīgu vietu" (pēdējā laikā tiek rīkoti daudzi internacionāli pasākumi), nezinu, ar to domājot kaut kādas uzlīmes uz ieejas durvīm līmēt, no sērijas, ka suņiem ienākt arī drīkst, vai mājaslapā pompozi izziņot. beigās nosprieda, ka labāk tomēr ne, "lai nesāk piestaigāt labējie ekstrēmisti." nezinu, kāda ir statistika, bet, neskaitot bijušos hitlerjūgenda dalībniekus un bdm aktīvistes, ko kuplā skaitā pārstāv vietējie pensionāri, kas dažreiz nosvepst, ka "mēs, vācieši, šeit esam tikai netīrumi", šajā mazpilsētā esmu dzirdējusi tikai par vienu vietējo jaunnazi. viendien bija attirinājies uz Kr. grāmatveikalu un sazvērnieciski piedāvājis nopārdot uzreiz divus "Mein Kampf" antikvārus eksemplārus bez autogrāfa. tikai jau minētajiem dalībniekiem un aktīvistēm noteikti jau katram pa tādam eksemplāram mājās stāv, kas, domājams, arī ir vienīgais iemesls, kāpēc te nav itin nekāda pieprasījuma pēc šīs brīnumainās literatūras.

agrs, steidzīgi ēdu brokastis, Gotlībs kā parasti uztirinās uz galda tieši man priekšā un ņemas izlaizīt Kr. tukšo putras bļodiņu, viņam patīk tīri trauki. un turpat netālu pilna medus burka, atvērta. un es ķerstu viņu aiz kājām, jo kaķu kājas ir tik ļoti foršas. un pēkšņi viena tāda pakaļkāja eleganti iegrimst tai medus burkā līdz pat celim, tikai kaķiem laikam tādu nav. un ir tik skaists rīts un Gotlībs stāv medū līdz celim, kura viņam nav, "ķepa un mirklis sastindzis mūžībā", un, neko nemanīdams, turpina intensīvi izlaizīt joprojām to pašu bļodu.
un man ir lielisks iegansts ierasties darbā vēlāk, "jo man bija jāmazgā Gotlībs."

un vienmēr, kad stumju ratos kādu no pieskatāmajiem bērnumiņiem, un visi vācieši uz ielas tā vien atplaukst kā puķītes un uzsmaida, es jūtos kā ele mele karamele. un vienmēr, kad pie mums atved kādu jaunu bebuli un visas darbinieces sacenšas, kura vairāk reižu izsauksies "SO SÜß!", un allaž paprasa arī man, "vai viņš nav SÜß?", es priecājos, ka viņas nedzird, kā es nodevīgi nodomāju, ka vienīgais patiesais saldumiņš no viņiem visiem bija tikai mazais Torbens, savādāk nosūdzētu un atlaistu kā likts.

(Wolf Erlbruch)

jeb "In Hitler's footsteps" ekskursija Minhenē un visu gidu gids ar Pašu.

šodien darbā valdījos un tā arī nevienu nenoklapēju. atnācu mājās un nevarēju attaisīt nabaga nevainīgo skapi, kālab, nebalsī raudot, ņēmu un nopļaukāju šamo līdz nāvei.

vakar viena jauka Frau Herzog uzaicināja uz savu dārzu lasīt jāņogas, dīvaini, ka es galu galā aizgāju, jo viņai taču Tallina, redziet, vairāk nekā Rīga patīkot.

un tad kaimiņu mājas pagalmā parādījās kombinezonā, tetovējumos tērpies un bruņots Pēteris, viņa suns Pako, un nu kāds nabaga nelaimesputns jeb balodis vairs nekad rītos nedūdos skaļāk par Pētera zaļajiem papagaiļiem, ko šams tur savā dārzā. grūti klājas visiem.

pastā puisis ap piecdesmit, labi ilgi nonīcis un izkarsējies rindā, varētu būt Jurgens vārdā, varētu arī nebūt, nerviem neizturot, skaļi paziņoja, ka agrāk visus šitos pārējos laimīgos pasta apmeklētājus, nostādītu rindā pie sienas un nošautu. bet visiem vienalga, ko tāds Jurgens saka, visi karsējas tālāk. pienāk Jurgena kārta beidzot pie pasta darbinieces un taču ņem un tieši sejā neapdomīgi nabadzītei paziņo, ka agrāk tādu kā viņa nošautu viens un divi, un tā arī vajadzētu. darbiniece apvainojās un atteicās apkalpot, kālab Jurgens, laikam priecīgs, ka beidzot var kliegt, sāka par savām tiesībām atkārtot reizes sešas vismaz, darbiniece tādas pašas reizes sešas nesatricināmi arī atbildēja, ka tādus jurgenus viņa neapkalpos, ja reiz viņu vajadzētu nošaut, un vispār. nācās Jurgenam atkāpties kliegt uz ielas, jo viņa tiesības uz apkalpošanu tā arī netika atjaunotas, lūk, tad gan, šķiet, gaisā varēja sajust, kā visiem kopīgi Schadenfreude iestājās.

ļaudis, zefīrus šokolādē mājas apstākļos pašam nevajag gatavot, vajag lielveikala apstākļos iegādāties garšas ziņā paredzamu preci un nemuļķoties, bet savus maigoņus, nevienam neredzot, izbarot kaķim Gotlībam.

aizmigu dārzā, bļe. ķermenītis, degunu ieskaitot, skaisti iededzis. kurš darbabiedris tagad ticēs, ka patiešām esmu un biju slima, staipījos kā padomju ķīselis apkārt un visu šo laiku nodarbojos tikai un vienīgi ar visa veida ciešanām un mocībām, ieskaitot ķiršu kūkas ēšanu katru dienu?

aizgāju pie sava jaunā vācu zobārsta un sapņoju vaļā acīm, kamēr ņēma un iztraucēja, ieurbjot pašas zoba gab. (gabaliņu) tieši vienā no maniem nevainīgajiem dvēseles spoguļiem. divi pāri acu uzreiz no mutes dobuma pievērsās manai asarojošajai acij un ņēmās meklēt, spīdināt gaismu, slapināt un satraukties. pēc nesekmīgajiem pūliņiem un kopīga hi hi ha ha teicu, ka esmu stipra un lai pievēršas novārtā pamestajiem zobiem. turējos. aizgājām abas ar joprojām asarojošo un sarkano vilkača aci majās, meklēju, spīdināju gaismu, slapināju, satraucos un zoba gab. izvilku. nākamo reizi, tiklīdz atzvilu zobārsta krēslā, man uz acīm nekavējoties tika uzmauktas rozā nē, bet dzeltenas zobārstniecības vai celtniecības aizsargbrilles, un tikai tad lika atdarīt muti.

un es visu laiku sev un vāciešiem kliedzu, ka nebraukšu šogad vairs uz Latviju, ka visas manas urlaubdienas ir jau izsmeltas buržuju holandēs šmolandēs francijās šprancijās, un vispār es Latvijā biju tik nelaimīga. un nemaz negribu braukt. un ejiet visi savos skābajos kāpostos vai vismaz uzēst kādu kūku ar kafiju.

nākamo un arī aiznākamo nedēļu celšos sešos no rīta, strādāšu visu nedēļu, sestdienu un svētdienu ieskaitot, pelnīšu nebeidzamas virsstundas, lai augustā brauktu mājās un, lidmašīnai nosēžoties, atkal raudātu tās pašas (apkaunojošās) prieka asaras. esmu pēkšņi tik laimīga, ka naktīs nevaru gulēt. un pat uz darbu eju ar prieku, kas vispār atbilst Zilu Brīnumu kategorijai.

http://dkuklin.ru/