skrēju uz vilcienu, jau biju pie sliedēm, tūlīt pāri un vilcienā iekšā, bet manā priekšā lēni jo lēni nezin no kurienes pēkšņi izripoja prečinieks un lēni jo lēni turpināja ripot. tā bezspēcības sajūta, ka tu tur tāds sastindzis stāvi, skaties un neko, pilnīgi neko nevari vairs darīt, bija tāda pati kā toreiz bērnībā, kad biju jau pie pašām mājām, ārā tumšs, ziema, mūsu logi gaiši, tūliņ, tūliņ būs galā, un bikšu stara pēkšņi pildās ar to siltumu un to slapjumu. un es tur stāvu un nekādi nevaru novērst acis no mūsu logiem.