un vienmēr, kad stumju ratos kādu no pieskatāmajiem bērnumiņiem, un visi vācieši uz ielas tā vien atplaukst kā puķītes un uzsmaida, es jūtos kā ele mele karamele. un vienmēr, kad pie mums atved kādu jaunu bebuli un visas darbinieces sacenšas, kura vairāk reižu izsauksies "SO SÜß!", un allaž paprasa arī man, "vai viņš nav SÜß?", es priecājos, ka viņas nedzird, kā es nodevīgi nodomāju, ka vienīgais patiesais saldumiņš no viņiem visiem bija tikai mazais Torbens, savādāk nosūdzētu un atlaistu kā likts.

(Wolf Erlbruch)