pastā puisis ap piecdesmit, labi ilgi nonīcis un izkarsējies rindā, varētu būt Jurgens vārdā, varētu arī nebūt, nerviem neizturot, skaļi paziņoja, ka agrāk visus šitos pārējos laimīgos pasta apmeklētājus, nostādītu rindā pie sienas un nošautu. bet visiem vienalga, ko tāds Jurgens saka, visi karsējas tālāk. pienāk Jurgena kārta beidzot pie pasta darbinieces un taču ņem un tieši sejā neapdomīgi nabadzītei paziņo, ka agrāk tādu kā viņa nošautu viens un divi, un tā arī vajadzētu. darbiniece apvainojās un atteicās apkalpot, kālab Jurgens, laikam priecīgs, ka beidzot var kliegt, sāka par savām tiesībām atkārtot reizes sešas vismaz, darbiniece tādas pašas reizes sešas nesatricināmi arī atbildēja, ka tādus jurgenus viņa neapkalpos, ja reiz viņu vajadzētu nošaut, un vispār. nācās Jurgenam atkāpties kliegt uz ielas, jo viņa tiesības uz apkalpošanu tā arī netika atjaunotas, lūk, tad gan, šķiet, gaisā varēja sajust, kā visiem kopīgi Schadenfreude iestājās.