mans runcis ievilcis pa kaķu durtiņām kāpņutelpā, uzstiepis uz trešo stāvu, ietusnījis cauri otrajām kaķu durtiņām un nolicis pie manas istabas durvīm balodi.
nav jau pirmais, bet prieks, ka šoreiz nebija ļoti dzīvīgs sikspārnis atkal atstiepts. turklāt spalvu celiņš līdz dzīvokļa durvīm. un balodis pats dzīvs, kakls izplūkts no stiepšanas augšā.
ārpratīgākais ir tas moments, kad sēdi savā istabā, klusums visā mājā, un tad sāc dzirdēt kaut kādas briesmīgas skaņas aizdurvē. vēderam griežoties, ļoooooti lēnām ver vaļā durvis, jau nojaušot, ka tur tevi gaida kāds briesmīgs neradījums, tikai nezini, kurš tieši šoreiz.