jau biju paspējusi sabēdāties, ka man šoreiz Latvijā tik maz uzbraucienu no līdzpilsoņiem, bet, paldies dievam, jaukais kungs veikalā ar vienu iks tomēr pratās un izglāba situāciju.
es gan neesmu sekojusi līdzi pēdējo divu nedēļu notikumiem, bet pirms aizbraukšanas bija kaut kā tā: npd pierasti sapņo par vācu nācijas apdraudēšanu un pašlaik jūtas kā zivis ūdenī, jo beidzot var tā izvērstāk dedzināt un sist. tad ir tie, kuriem pāri plūst bezgalīga cilvēkmīlestība un kuri ir gatavi bez maz pieprasīt, lai Vācija organizē lidmašīnas un pārceļ pie sevis visu to valstu iedzīvotājus, kas vien to vēlētos. tad ir izteikumos mērenāka daļa, kas tomēr uzskata, ka bez ierunām uzņemt pie sevis šīs valstis neatrisina problēmu, tāpat kā dedzināšana un sišana, bet vēlētos no valdības kādu plānu, kā tas viss varētu izskatīties nākotnē. nu, un tad ir dzirdēti visādi "šausmu stāsti" no līdzcilvēkiem, kas novērojuši bēgļus pilsētā, trīs lietas: par viņu neprasmi izmest miskastē atkritumus, viņu viedtālruņiem un ikdienas šopingiem. bet esmu mazpilsētā ar 40 tūkstošiem iedz., te tā mierīgi viss.