lai aizstumtu pusaudzi uz skolu

:)

Man kaut kā līdzīgi, lai aizvest mazo uz dārziņu :P

Bet ja tā nopietni, tad principā, vismaz pašreiz, esmu ārkārtīgi mietpilsonisks - vēlos vien komfortablu dzīvi sev un savai ģimenei, bez pārmērīgi daudz problēmām un raizēm, ar gana daudz brīva laika un līdzekļiem, lai šad un tad varētu braukt atpūsties/ceļot.

principā man arī, bet ar to vien paliek par maz -

iztīrīt zobus, paķert brokastis, rīta kafiju un atpakaļ gultā. Ledusskapi un izlietni varētu pārbīdīt tuvāk un nevajadzētu kāpt laukā.

lai pačurātu

visu dienu? :)

tas ir iemesls, kāpēc kāpju ārā no gultas :)

un tad? un pa visām dienām kopā? :)

tas ir, un pēc tam? pēc pačurāšanas? ko tad?

kāpju atpakaļ gultā un strādāju tālāk :)

laimīgā. :)

ideālajos apstākļos es izkāpju, jo apnīk gulēt. un ir ļoti grūti izkāpt pirms apnicis.
visbiežākais "iekšējais" pamudinājums ir, ka sagribas ēst. sāc iztēloties to siermaizi, ar tādu mīkstu siera šķēlīti un sviesta kārtiņu, un pat nepamani, ka esi jau pie ledusskapja. bet visbiežāk mani vnk pieceļ divkājains vai četrkājains pienākums.

pagaidi, kamēr pienākums paaugsies vēl kādu gadu un tad jau -

kāju ārā, lai nenomirtu aiz žēlabām

a gultā ir silti un labi, bet ārā - baisi un nezināmi.

bet kamēr gultā un neko nedari, galvā ir par daudz domu

tiesa. :)

kad ceļos, es domāju par kafiju un šokolādes sieriņu

un pēc tam? :)

es tev uzrakstīju pie sevis, tev komentāri pienāk?

Nāk, jā

Paldies, saulīt, atradu! :)

Pienākums.
Līdz kaut kā gribēšanai netieku.

kas ir Tavs pienākums?

Tāpēc, ka man patīk mana dzīve tāda, kàda tā ir šobrīd. Man ir mīļš bērns, burvīgs ar darbs (kur es risinu visādus piņķerīgus jautājumus), jauki kolēģi (visur redz smieklīgo, grūti uz viņiem dusmoties, pat ja viņu diplomātisms manu dzīvi nedaudz sarežģī, bet viņiem patīku es un man patīk viņi). Man ir ērta dzīve. to, kas man nepatīk, es, nedaudz piespiežoties, varētu izmainīt.

man arī ir brīnišķīga dzīve, visādos veidos brīnišķīga, bet mani moka sajūta, ka tai nav jēgas, nozīmes, ka tā ir drusciņ dārzeņa eksistence - ar visiem mazajiem priekiem. tas drīzāk saistīts ar pašrealizēšanos, man liekas.

nu re, man nav dižu talantu. vienīgais, kas man patiesi patīk, ir meklēt kopsakarības, analizēt situāciju, un piedàvàt risinàjumu. darba varu to visu + turklàt ir, ar ko apspriest visàdus kàzusus. misiju man nevajag, kaut man 20 gadu vecumà nebūtu licies, ka tieši man tā pasaule jālāpa.

es laikam vēl neesmu pieaugusi. :D

man vienmēr licies, ka bez tādiem klerkiem kā es varētu gluži mierīgi iztikt. bez dažiem ārstiem nē, bez medmāsām nē, bez dažiem zinātniekiem nē, bez rakstniekiem nē, bez dzjniekiem, bez aktieriem, bez filozofiem, bez māksliniekiem, bez logopēdiem, bez skolotājiem un viesnīcu strādniekiem un apkopējām un sētniekiem un uzņēmējiem un grāmatvežiem nē, bet bez klerkiem, gluži mierīgi. :)

no gultas ārā - hmm.. ir divu veidu rīti - 5 dienas nedēļā lai kustinātu dzīvi uz priekšu un 2 dienas, lai izbaudītu, ka var nekustināt (jākustas jau tāpat, tik savam priekam)

Kredo - šis gan grūts.. patiesi grūts.. varbūt varētu teikt, ka 'es gribu piedzīvot / pieredzēt dzīvi'?? Katrā ziņā visvairāk jau nu gribētos piedzīvot vasaras rītus vai vakarus pie jūras, bet tās citas situācijas gan arī vajadzīgas, lai var izjust kontrastu un izgaršot Dzīvi

Piedzīvot pirms attā-tu-tū.. es gribētu pieredzēt, kā mani bērni izaug un gan jau, ka arī noveco. Es gribētu piedzīvot kad neadekvāti-pieaugušā vecumā atrodas lietas, kas spēj pārsteigt, gribētu piepildīt kādu savu izsapņoto sapni (piemēram par vasarnīcu ar dārziņu). Forši būtu arī ieraudzīt saulrietus svešādām dabas ainavām (tuksnesī, paradīzes pludmalē, antarktīdā). Ā.. nu jā, tad es vēl gribētu piedzīvot kafejnīcklačiņu ar tagadējām draudznēm tad, kad mums pēc sešdesmit/septiņdesmit (līdz tam jau vispār tā dikti ilgi nav jādzīvo)

To pēdējo es arī ļoti gribu. Man liekas, Strēlniecei bija plančiks kā uzcirst galvā rozā cepuri un baltus cimdus un visām kopā iziet paslīpēt bulvārus, kad mums visām būs burvīgais nenosakāmais vecums virs 80. :)

piedzīvot/pieredzēt dzīvi - dzīve kā dzīves jēga - process kā mērķis, nu, jā. laikam jau -

man ir tāda nerealizētības sajūta, ka tūlīt uzsprāgšu kā saulītē uzsilusi kolas pudele. :) būs salds un slapjš.

a tu gribēji ar moci traukties pa lielceļu:)

naah. ne tik ļoti. :)
tagad es gribu rozā cepuri (man sāk patikt būt meitenei/ sievietei/, vai zinies)

nu tā sajūta jau kautkur izlādi atradīs.
Man diendienā ir tik daudz vietiņu, kur izlādēties un realizēties, ka cibā bieži pietiek laiks vien noskrollēties uz leju :), un brīvdienas priekšlaicīgi jāsaplāno, lai nesanāk, ka ir tikai pampts uz dīvāna iekrājot spēkus kautkā darīšanai, bet līdz pašai darīšanai nav tikts :)

Rozā cepuri gan ir laiks lūkot tagad, ja nu sagadās nomirt teiksim 67 gados un vispār bez cepures jāpaliek.. nu i nafig.. ta jau labāk, ka cepure stāv skapī un līdzīgi kā viss cits pasaulē pamazām paliek par mazu :D

oh, nastj, šitas ir smuki. :)

Teoretiski es dziivoju taapeec, lai pilnveidotu savu dveeseli, bet praktiski tas piecelties no gultas nekaadi nepaliidz. Tad paliidz mazas lietas, pamodinaat beernu uz skolu, pagatavot ko garshiigu, aizbraukt kaut kur, vai, ja nav naudas, aiziet kaajaam.

jā, daudziem mazās lietas. :)

bet zin kā
man liekas man tās mazās lietas tieši patīk.
rast gandarījumu mazajās

ja jau būtu bijusi varēšana darīt lielās- tās jau būtu izdarītas

varbūt jā - bet arī mazās lietas var būt jēdzīgas un bezjēdzīgas -

fallacy of human brain - meklēt visur jēgu

Nezinu, un tas liek man ļoti slikti justies.
Zinu tikai, ka man nepietiek ar "sīkajiem ikdienas prieciņiem" - kaut gan es būtu ļoti nelaimīga, ja man kādu no tiem atņemtu.

es nejūtos slikti, es patiesībā jūtos ļoti ļoti priviliģēta un laimīga, bet šis kaut kas, ka es neesmu atradusi, sameklējusi un realizējusi, tas ir kā suņa nagla pakaļā, kā minhauzenā tas kadrs, kur viņš saka savai sievai, ne tas, ne tas!!! kamēr izspiež, ka pulveris slapjš, kaut kas tāds apmēram -

Jā, protams, ir brīži, kad es arī jūtos privileģēta un laimīga, jo man tiešām ir npelnīti daudz visa kā tāda, kā varētu arī nebūt - personiskā telpa (pat nekustamais īpašums, ha!), mīlams darbs, hobiji, mīlami un mīloši cilvēki - ģimene, draugi, mīļotais, man ir pat samērā labi funkcionējošs ķermenis un, iespējams, tas viss vēl kādu laiku būs - taču, kā jau tu saki - nav tas, nav tas!
Kodola trūkst. manis pašas tajā visā.

man liekas, tā ir fundamentālā lieta, kas ir tas unikālais, ko tikai es varu izdarīt -

vai, pasarg Dievs, ka nav nekā tāda ko tikai es varu izdarīt -

Zin kā pie šīm pārdomām man allažiņ škiet, ka darba terapija šajās situācijās palīdz vislabāk :DDD

bet nu tā pa lielām šaibām, ja es apdomāju, kurš 15-20 gadus pēc manas nāves joprojām atminēs manu eksistenci, tad sanāk, ka vērts likt kārti uz bērniem.. nu vismaz tādā basic līmenī, jo neba nu kāda profesionāla pērle taps novērtēta pēc 5 gadiem, kur nu vēl pēc manas nāves :)

jā, labklājība un brīvais laiks visu sarežģī. :)

Es nekāpju no gultas ārā, jo kā pašnodarbinātais varu strādāt gultā. :D pat kafiju no rītiem pie gultas pienes.

Es galiigi nevaru dezerteet, prieksz citiem man veel ilgi jaavar buut stiprai stutei, prieksz sevis - es veel ljoti daudzas lietas gribu iemaaciities.

mācīšanās, tas arī, noteikti - bet mācās priekš kaut kā, kādam mērkim, kaut vai priekam

kāpju, jo jākāpj. agrāk kāpu,tāpēc,ka jāiet uz darbu,lai lopus pabarotu, tagad - jo ieradums.

kredo nav.
neko negribu, jo nekam nav jēgas.
bet tāpēc cenšos par to nedomāt,jo, ja sāk domāt, nonāk pie tā,ka nekam nav jēgas.
tā kā uzskatu,ka pašam nav tiesības sev dzīvi atņemt, tad viņa jādzīvo nost,kā ir - un tad,jā, tie mazie prieciņi - paēst, vīns, sastādīt puķes dārzā, ieelpot mežu, utt.

oh...

nukaa, tacu lai petitu ezerus

:) šito, kad Marko tev prasa uzrakstīt, par ko esi pateicīga savai mammai, vienmēr var likt kā pirmo, ka tevi nemoka eksistenciālas problēmas, ko darīt ar savu dzīvi (pētit ezerus, taču) vai kā dzīvot (ne tā kā mamma), es domāju, tā ir baigi pozitīvā bagāža patiesībā, bagāža, kādu "normāli" vecāki nevarētu iedot -

es nesaku, ka tavējā ir viegla, bet es domāju, ka laiku pa laikam uz to var arī paskatīties kā uz veiksmi -

;00 jaaa